Sākumā atgriežoties.

Lai cilvēks rakstītu ir jābūt radošajai telpai. Vai tās ir bezgalīgas skumjas, bezgalīgs prieks, bezgalīgas ilgas vai piepildījums, bet tukšums neder. Tukšumās nav emociju, jo tukšumā nav cilvēka.

Pagājušajā mācību gadā tā arī šo vietu lielākoties atstāju tukšu, jo tukšam cilvēkam nav par ko rakstīt. Arī blogu laiks tomēr ir noiets. tas vairs nav populāri. Bet tomēr, ne jau tāpēc, ka tāds laikmets, es rakstīju. Rakstīju, jo man, kā mums visiem krāsainajiem, ir pārāk daudz, ko staipīt apkārt galvā, lai visu atcerētos. Šeit, tās ir piezīmes, kuras tomēr nākotnes nostaļģijai iedos citu garšu. Un, kad mani pusaugu bērni prasīs, ko Tu pati darīji studiju laikā? Es iedošu grāmatiņu - lasi. Protams, ne visi "es" šeit ir tādi, kurus būtu jāredz maniem nākotnes bērniem. Bet es nekaunos par to, kā dvēsele runāja pirms diviem gadiem, nekaunos par to, ka tā klusēja pirms gada, un arī tagad - nekaunos par to, ka nezinu ko tā teiks rīt. Gribu, lai cilvēks ir cilvēks vienmēr un arī visi bērnu vecāki ir cilvēki un bija cilvēki jaunībā.
Ticu, ka mani nākotnes bērni darīs daudz vairāk muļķību. Un es gribu, lai viņi tās dara, jo ziniet, muļķības bieži nozīmē dzīvot.

Ludovico Einaudi dziesmai pēkšņi izlecot Spotify, atcerējos janvāra filmu un iekritu tādā melanholiskā atmiņu virpulī. Netikai par janvāri, netikai par filmu, par visu to virpuli kopā. Tas liekas tik sen, kā citā dzīvē piedzīvots. Vai tas nozīmē, ka tā atmiņu bagāža ir nolikta plauktā "vēsture" un pati esmu jau nākošajā nodaļā? Ceru. Tomēr, lai cik dažas atmiņas nebūtu vērtīgas, vieglāk ir bez tām ikdienas un pleciem.

Sen. Iepriekšējā dzīvē bija pagājušais gads, kuram skrēju cauri aizvērtām acīm, cauri sienām un grīdām. Bieži piespiežot pogu autopilotam, lai mehāniskām kustībām un domām mītos uz priekšu. Sajūta, ka ar septembri sāksies jauns gads, mani nepamet. Bet negribu rakstīt gada atskaņu ķēdi, jo zaudējumus mērot varētu ieslīgt dvēseles maksātnespējā. Draugi, mirkļi, emocijas, personība, lepnums? Viss. Tomēr, pāršķirstot šo vēstures plauktu, gribas pateikt - neko nemainītu un atpakaļ neņemtu. Viss ir līdzsvarā. Un taču ar septembri sāksies jauns gads. Šoreiz varbūt pa īstam, kaut to nezina neviens. Tomēr varu pateikt, ka esmu gatava tam jaunajam, esmu gatava pieņemt, ka pietiek sērot par sevi, pietiek sērot par dzīvi, pietiek domāt un meklēt atbildes. Kā tētis saka - pie labākās veselības vēl tikai 60 vasaras Tev palikušas. 60 jaunas vasaras, kurās meklēt piedzīvojumus, prieku, laimes mirkļus un dzīves kaislību, garīgumu un piepildījumu.

Ziniet, mums visiem būs jauns septembris. Jauns rudens, kuru krāsās un smaržās baudīt. Kurā dzīvot tā, kā nekad vēl neesam dzīvojuši. Jo dzīvot ne vienmēr nozīmē priecāties. Dzīvot nozīmē just un pieņemt, ka augam visvairāk tieši tajos brīžos, kuriem gribas tikai cauri skriet aizvērtām acīm bez elpas.

Priekā! Par to, ka tiksimies pie loga uz kuģiem vēl daudz, bieži, vakaros, kad dzīvots daudz. Jo tukšums aizejot atstāj vārdus ar kuriem gribas dalīties.