Varbūt datums jāpieraskta ar laika cipariem un skaitļiem. Līdz tūkstošajai daļai, lai paliek vieta matemātikai.
Lai vai kā, tikko dzīvoklī ienāca spāniete. Zinu, ka spāniete, jo krieviete pārnāca pirms 10min un japāniete ir pretējā gultā.
Bet uz mirkli sirsniņa salēcās, jo pēkšņi iezibējās sajūta, ka Arta pārnākusi mājās. Ka tūliņ atsprāgs vaļā durvis un ieskries istabā smaidīga un metīsies stāstīt, ko satika skolā un, cik smieklīga bija pirmā lekcija. Ka jau tagad printēs materiālus un sāks lasīt. Un tad iemetīs dzelten-zaļo somiņu gultā un tā pati iekritīs tajā ar acīm vaļā un kādu brīdi vienkārši skatīsies griestos. Un tad...un tad... varētu stāstīt ilgi, kas notiktu pēc tam, jo sajūta nav pazudusi. Tu cilvēku atceries tik spilgi, ka aiztaisot acis var perfekti uzzīmēt istabu ar katru detaļu tajā, istabas biedru ar visiem ieradumiem, kurus brīnumainā kārtā pat atceros.
Paldies Dievam Anita mani pārcēla uz citu istabu, jo zini, mīļā, tā vienmēr paliks mūsu istaba. Tur katrs kaktiņš tur savu atmiņu, savu stāstu, savu emociju.
Jau tagad ir dīvaini. Bet vecajā istabā, skatoties kā svešs cilvēks pilnīgi citādi iekāpj gultā, pilnīgi citādi atver durvis, pilnīgi citā balsī saka čiu - tas būtu pārāk sāpīgi.
Es laikam esmu piekusui no nemitīgām pārmaiņām. No cilvēku un vietu virpuļa apkārt. Bet šobrīd laikam nav iespējas no tā izbēgt - 5 mēneši šeit, 5 Erasmus un tad gads maģistram. Un Dievs vien zin, kur tas ritenis ripos tālāk. Man skriet patīk, mainīt vietas arī, arī piedzīvojumi ir daļa Līvja. Bet tad pēkšņi ir tie mazie atmiņu zibsnīši, kuri kaut uz sekundi aizved kur atpakaļ, nosēdina kādā vietā un parāda - jā, ir lietas, kuras pagāja un atpakaļ nekad neatnāks.
Man laikam vienkārši pietrūkst mana istabas biedra...nu mana istabas biedra...
***
Lai vai kā, rīt sākas skola. Šodien un vakar bija Elīzī atbraucis ciemos. Bija dikti jauki.
Aizgājām naktī uz roof-top cinema. Tas bija reāli inčīgi. Uz Viru jumta slikts lērums ar krēsliem, visiem sadod plediņus. Dzer savu līdz paņemto vīnu un pusnaktī skaties Midnight in Paris. Skaisti ļoti.
Un nebeidzamās balkona sarunas ar vīnu un tomātiem arī bija sen pietrūkušas. Tā dikti jauki. Vēl šonakt jāaiziet pusnakts pastaigā, tad vispār sirds būs Tallinā mierīga.
Mana istabas biedrene gan mani biedē arvien vairāk. Viņa mani vēro. Sēž klusiņām un vēro. Ko es daru, ko rakstu, kā kustos, kādas ir manas emocijas... Jūtos kā zem palielināmā stikla muzejā - re ku dīvainītis. Bet viņa ir tik jauka! Ar Elīzu nosaucām Naku par Pikaču. Krievieti par Lācīti (Maša) un spānīti par Vērsīti. Laikam arī šeit šos terminus varētu pieņemt. :D
Lai vai kā, man sentiments pārgāja, kamēr rakstīju. Pietiek! Lai saldi sapnīši, mīļie! Es nu došos pie darba.
P.s. Lācītis spēlē boksu un ir ar izskūtu pakausi. Un viņai ir melna ādas jaka ar visādiem dīvainiem izšuvumiem. Un balti kerzi arī.
No comments:
Post a Comment