Ar pārvākšanos atkal ir piedzīvojumi, dzīve atkal skrien un pēc gadiem būs forši izlasīt un saprast - eu Līv, Tev ir arī atmiņas. Bet esmu slinks zvērs un tāpēc sākšu ar Annas vēstules nokopēšanu. Priekā, mīļie!
"Nav svētdiena, bet ir diena.
Esmu Tallinā. Man ir jauna koju istabiņa - 3 kvadrātmetrus mazāka kā iepriekšējā, bez skata uz jūru un kuģiem un ar japānieti priekšgalā.
Bet man par pārsteigumu - es te jūtos ļoti labi. Ir mājīgi, ir mierīgi. Kaut kā tāda veca sajūta, ka tik ļoti gribas ierušināties zem segas, samīļot spilvenu un lasīt grāmatas, nevis ziedoties alum un Erasmus Orgasmus.
Visādi citādi arī ir interesanti. Vakar uzzināju, ka mūsu projekts ir paņemts vienai konferencei Polijā. Būs jābrauc. Vēl es sapratu, ka laikam tomēr mācīšos maģistru. Un jau ar nākošo septembri. Anglijā. Jo gribu režiju. Un varbūt pirmo reizi mūžā es tiešām varētu nedomāt, ka eu, mani nekur nepaņems, es neko nevaru un darīt tieši to, ko tiešām gribu. Kā mans tētis teiktu - pie labākās veselības vēl tikai 80 gadi palikuši.
Šobrīd guļu gultā un domāju - cik patīkams brīdis.
Bet vispār ir jāskrien. Visu nedēļu skrēju pa skolu un Tallinu. Tipiski līviski. Bet vakar atnāca Rihards. Dzērām alu. Liftā man nokrita mans cietais disks. Tur bija visa mana dzīve. Tā kura nebija nekur citur. Ieskaitot visus skolas darbus un darbu parasto. Šodien brīvdiena, jo aizdomīga paskata IT guru (bet Igaunis - neko daudz negaidu) mēģina dabūt manus datus servisā, kurš ir iekārtots dzeltajā US stila skolas busā ar nosaukumu ItBus. Bet viņš teica, ka cerības neliekot. Un par procesu būšot arī negatīva rezultāta gadījumā jamaksā no 50-130 eur. Kur es viņus izraušu? Melnos caurumus pārbaudīju. laikam piekopšu metodi - paņeram disku un bēgam.
Bet brīvdienas ir brīvdienas. Arī tad, ja pienākušas tāpēc, ka pazudusi daļa dzīves. Skumji. Vēl skumjāks ir fakts, ka tā dzīve ir IT guru rokās, kuram paskats ir tāds pats kā pusmūža santehniķim, kurš nekad nav iedomājies, ka nošļukušajām trenniņbiksēm tomēr vajadzētu nosegt kaut trešdaļu pakaļgala.
Par skolu mazliet vēl no šīs nedēļas - pasniedzējs man nopietni pateica, ka es esot vienīgā šobrīd kursā par kuru viņam neesot kauns un viņš man ļauj pabeigt un braukt erasmus reizē. Būšot grūti, bet kāda jēga vēl gadu šajā ūķī sēdēt, maksāt Igauņiem par visu un neko un rūgt par to, ka mans Stulbais Crossmedia liek mācīties ne tikai filmas bet arī IT programmēšanu (nu pasaki tiem datoriem, ka nevajag izslēgties vai eksplodēt katru reizi, kad Līva pieskaras) un Legan and Ethical issues of Law Policy.
Ja es būtu gribējusi mācīties par to kā gudri dirst iestīvētam kostīmaudumā, tad tiešām būtu tur arī aizgājusi. Bet tomēr izvēle bija citāda.
Un kā ar Tavām izvēlēm? Tu klusē par ilgu, mīļā."
Un tomēr gribas piebilst, ka šorīt aizgāju uz tirgu, jo izdomāju, ka jāsasaldē 3kg diļļu ziemai, saviem lāča krājumiem. Paņēmu Naku līdzi (manu japānieti). Viņai bija piedzīvojums. Nopirkām avenes.
Pēcpusdienā aizvedu Belenu un Naku uz jahtu ostu. Saēdāmies saldējumu. Bija piedzīvojums. Šis būs labs gads. Priekā.
No comments:
Post a Comment