28. augustā

Daily rush maybe can be daily again.
Vakar 23:31 atvēru 62. istabiņas durvis un tā nu esmu atpakaļ. Mana pilsēta, manas ielas, vismaz sajūta noteikti tāda. Tās pamazām kļūst par ilgtermiņa attiecībām, jo iemīlēšanās stadija ir aizkavējusies un pārtapusi smagā mīlestībā pret ielām, cilvēkiem, sajūtu. Eh, Tallina.
12 dažādas kastes/maisi un vēl milzīga drēbju čupa istabas vidū, pilnīgā bardakā virtuve, duša aizaugusi ar pelējumu, divas tukšas gultas un plaukti, skapji. Netīrs logs - no vienas puses ar izbijušu papīra pārslu līmi no otras ar putnu suvenīriem un ielas sodrējiem un vasaras studentu atstātās kožļenes uz naktsskapīšiem. Bet jā, es aiz laimes nezinu kur likties, jo tieši tik labi ir, ka gribas lēkāt.
Sešos bija koris. Satikusi visus kā senus draugus, izrunājāmies tik daudz kā nekad nebijām runājuši, tad turpinājām ar vīna glāzēm brīnišķīgā krodziņā. Un izbrauciens ar riteni pirms un pēc tam pa Tallinas ieliņām arī bija īsti laikā. Un tomātu graužana uz balkona ar Denisu, sarunas, sarunas, sarunas... Un Hesītis uz balkona ar skatu uz tirkīzzilu jūru oranžā saulrietā... Ziniet, dažreiz dzīvi tik ļoti gribas apēst!

Priekā mīļie!