Na zare - rītausmā. Šonakt mums visiem gribētu novēlēt rītausmu, noderēs. Kā kefīrs otrajā rītā. Sajūta, ka mums visiem kādā ziņā ir sākušās paģiras no dzīves, nepamet. Ūdens laikam šoreiz nelīdzēs. Dzīve ir spēcīga lieta, smagāk kā pēc trīs glāzēm vīna.
Šodien pabiju feinā koncertā, bija jauki. Bet nu nevarēja jau nebūt, Mārtiņš sita kasti, jauks čalis spēlēja skaisti ģitāru, meitene dziedāja, cits čalis spēlēja basu. Sirsnīgi. Bet aizpeldēju mazliet tālāk un arī publiku pavēroju, tieši no tāda skatiena, cik kurš ir laimīgs. Kaut arī inertā laime ir ļoti nosacīts jēdziens, laimes dzirksts acīs vai nu ir, vai nav un diemžēl - lielākajai daļai tās nav. Un te nu atkal atgriežamies pie tēmas par nogurumu, paģirām, galvassāpēm un vīnu.
Protams, glāze sarkanvīna ar katru dienas maltīti varētu līdzēt pret daudzām mūsu dzīves likstām, bet pie reizes atgādināt par aknas spēju, dzeltenbrūniem zobiem, trīcošām rokām un vientulību, jo pārējie nesaprastu mūsu iedomātās bohēmas dzīvesveidu. Arī ikrīta pozitīvais kross cauri pozitīvi smaržojošam gaisam nesanāks, jo no rīta vienīgā pozitivitāte skatās virzienā uz miegu, bet smaržīgais gaiss ir aizķēries laukos, jo tomēr mēs pārsvarā no pilsētas. Mīlestība...jā, tā varētu līdzēt un mums visiem tās akūti trūkst, bet diemžēl, kā mēs netīši izrādām savu cilvēcisko mīlestību pret kādu tik pat cilvēcisku radībiņu pretim, tā radībiņa nodomā, ka nu vot, drīz precēsimies un viss, cilvēciskā uzdrīkstēšanās savā vienkāršībā ir beigusies kopā ar visu mīlestību. Laikam cilvēka absurdā vēlme vienmēr iegūt vairāk, visu un vēl vairāk, sagrauj daudzas no mūsu izlūzijām par brīnišķīgu dzīvi, dzīvesveidu un līdzdzīvotājiem. Cigarete...tā mazliet varbūt izvilks no depresijas purva, bet iluzatīvi un vezinieciskā ēnā.
Tas, ka mūsu paaudzi masveidā apsēdusi depresija un akūts pārgurums no dzīves, vēl ir pieņemami un tam redz gaismu, bet tiem nabadziņiem, kuri vēl domā pozitīvi un mirdzošām actiņām, gan ir daudz, ko nest, jo visi depresīvie vampīri, sajutuši asins smaržu, uz tiem klūp kā uz svaigu gaļu. Un tā mēs apēdam visus, kas smejas, jo redz smieklu skaņa gaisā par maz, nosacīta un alkta. Un jau atkal - ir tikai cilvēciski apēst, izēst un iznīcināt visu, pēc kā alkstam, jo skaidrs ir tas, ka tā pat jau nepietiks.
Pamodies no rīta ar smaidu uz lūpām, brīnumainā kārtā izdodas arī pēc brokastīm, pusdienām un vakariņām ar smaidu, varbūt pat nākošajā rītā...bet tad gan, tas nu jau par daudz. Kaut kā mūsdienās būt laimīgam vairs nemaz nav stilīgi. Kāpēc? Mīļie, man vecā mode patika labāk.
Šonakt gribas teikt, ka, ja spēju nēsāt ķiršus ausīs, varavīksni mugurā un mīlēt visus, tad spēju arī dzīvot vecmodīgi ar sajūtu, ka esmu laimīgs cilvēkbērns laimīgā pasaulē un jūs visi esiet laimīgi.
Kaut kā piestāv jau tā dzirkstele. Itīpaši tā mirdzošā, gaišā, sirsnīgā. Un tad, kad to izdodas pamanīt spogulī pašam savā acī, tad viss rokās. Tikai uz priekšu un ar gaismu!
P.s. tajā brīdī, kad mani atkal šonakt apturēja policija un man pa pusJūrmalas gatvi sāka skanēt krievu dabsteps no mašīnas, kad atvērās durvis...mana vienīgā vēlme bija kaut man būtu 20cm lakādas papēži un melns čornijs. Jā, vot tā tik būtu dzīve.
Bet dzīve ir arī tad, kad ar apmierinātu smaidu aizbrauc no viņiem jau pēc minūtes, jo šoreiz tiem nesanāca.
Priekā!
No comments:
Post a Comment