Sarkasms pusnaktī.

Kādam šodien trepēs oda pēc kāpostiem,

Jo pirmā stāva tantei dēls uz ciemiem. 

Un kaķenītei Pūkai atskrēja bērni

Pūkaini, mazi, smieklīgi ķēmi.

Bet uz stūra kāda laimīga dzīvība dzisa

Jānonkolis aizmiga zem riteņiem.

Un viņa atgriezās tukšā dzīvoklī
Divu dvēseļu auklētā stūrītī. 

Un Āfrikā no kaktusiem sāka pilēt piens

Jo zilonēns, kuram nožāva māti, lūdza, lai nav viens.

Pēc kara bērni no kauliem kaļ krelles

Starp cerību un kapiem tie paši sev lelles.

Kāds redzēja, kur varoņi raud un lūdzas

Dievu tie sauc un pie kājām krīt.

Bet, kad saulīte noriet un zvaigznes lec,

Mēs visi kļūstam viens.

Zem melnas debess un apaļs kas mēness

Mēs visi viens un viens mums Dievs.

Tumsā visi melni un acis mums šķības

Jo vēls un sen jau nāk miegs.

Gan opīšiem, gan bērniem, lai kājās čības

Jo aiz loga jau ilgi, skaisti snieg sniegs.

Tā sekunde, kas gara kā diena
Tik ilgs ir mūsu miers.