Galapunkts.

Ja Tu pats nespēj nolēkt, tad kāds noteikti pagrūdīs. Tā pat ir ar dzīvi, pārmaiņām, bērnību, prieku... Visu. Pienāk brīži, kad dažādu ārējo apstākļu  sakritības dēļ inertā pasaule ne tikai apgriežas ar kājām gaisā, bet pārmaiņas šķiet tik radikālas, ka jau jūties apsūnojis. Atkal. 

Pēc 12 stundu darba dienas uz kājām pie trauku mazgāšanas un katliem, sarunas ar mammu, mājām, filmas, dziesmu caurdziedāšanas, plānu rakstīšanas un domāšanas, man ir tik ļoti grūti iztēloties to, kāda bija manā iepriekšējā vasara. Tā bezrūpība un vienkāršība, dīvainība un apsēstība. Tie mazie sapnīši, kuri veidoja manu vasaru pagājušogad, šogad nozīmē mazāk par pelniem. Sapnīši ir mainījušies, verības ir mainijušās. Atieksme ir mainījusies. Dažbrīd liekas, ka esmu zaudējusi savu reliģiju, bet man to labpatīgas saukt citādāk - par piezemēšanos. Zini, putekļi vējā vēl lido, bet es tos neķeru, neredzu, nedzirdu un negribu dzirdēt. 

Ja man kāds lūgtu šobrīd noraksturot savu paradīzi, tās būtu trepes. Bezgalīgas trepes, kuras ved tikai uz augšu, aiz margām paverot atklātu skatu uz dzīvi. Mēs ikdienā tik ļoti daudz melojam paši sev un citiem, ka atklātība pietrūkst vairāk apr gaisu. Bezgalīgs kāpiens bez atelpas būtu mana paradīze, tā vietā lai gulētu sūnās un skatītos rozā mākoņos. Jā, man to ribētos, bet kādā brīdī pazuda tie mērķi, kurus es gribētu un atnāca tie, kuri dzīvo par. Mērķi ar vērtībām. 

Es nevarētu teikt, ka es dzīvē noteikti kaut ko sasniegšu, nē, es neesmu tik liela, mans prāts ir netīrs, es nespēju domāt vienkārši, es sarunājos par skaļu un par daudz, es ne tikai mīlu visus, bet arī rūpu par tiem, cilvēki no manis piekūst regulāri un bieži. Tas ir skumji, be kādā brīdī pierod un turpina audzēt vērtību kokus apkārt. Nesen sapratu, ka neviens mērķis, kas ir saistīts ar mani, manī nerada smaidu, tikai skumjas un aklu apātiju. Piemēram par mūziku vai mākslu, kāda jēga stādīt mērķus, ja tie ir tās zvaigznes, kuras tā arī nesāk spīdēt. Es eju uz tiem, kuri mirdz citādi. Kuri lūdz par kādu, kuri turas par kādu, kuram as vajadzīgs vairāk. Ja neredzi iespēju dzīvot sev, meklē iespēju dzīvot citiem. Bet tā, lai nenogurst, lai nenosmacē. Cilvēks ir brīvs putns, kuru smacē un nogalina cita rūpes un uzmanība. 

Zārku nevar norakt tukšu. Dzīvi nevar beigt neizdzīvotu. Nesaprast man kā kādam var šķist, ka padsmit un mazdesmit gados var rasties sajūta, ka esi gatavs iet. Iet var tikai tad, kad saproti dzīvi. Un, lai saprastu - pat tie savi simts gadi ir stipri par maz. Sevi jāsaprot, pasaule jādzird, tad dzīvi var saprast, bet kā to dzīvot... ar sirdi? Ar prātu? Nedzīvot? Tiekties? Atsperties? Sapņot? 

Es izvēlēšos ticēt, ka katrs jauns rīts nāk stiprāks un mīlošāks. Ka katrs jauns vakars arvien vairāk līdzināsies rītam savā modrībā un skaidrībā. Es ticēšu, ka radīšu savu skaidrību, kurā mīlēt jūs visus citādāk, ne tā, ka vientuļa esmu es, vientuļi esiet jūs un lai kā negribētos to atzīt, viss, ko vēlaties ir prombūtne, labi tālu un neatskatoties.