Atdzisis kafijas ūdens, kleitas jostiņa par ciešu, datora monitorā spīd saule, skola nospiež placus, darbu kalns pārsniedz laiku, zābaks spiež, nopirku mums ar Artu biļetes uz filmu, kuru viņa ir redzējusi laikam, ārā nelīst, man sāp puncis, mati kaut kā nestāv pareizi... LŪK TĀS IR TĀS DOMAS AR, KURĀM NEDRĪKST SĀKT DIENU.
Esmu kolā, man ir lieliska papīra krūzīte, kura smaržo pēc kafijas, kleitas jostiņa izskatās lieliski, ir miljons lielisku lietu, ko darīt, nav laika garlaikoties un justies nelāgi, es iešu uz filmu!, ārā spīd saule, man ir mati uz galvas, man ir vēders, jēēē... Lūk kā ir jāiesāk rīts. Itīpaši tad, ja atrodies brīnišķīgā ēkā, kura ir tieši Tava skola, Tavas mājas šodienai.
Pietam es sēžu pie skolas kinozāles, kurā notiek Film History. Viņu pasniedzējs ir noteicis, ka tad, ja kavē lekciju ir jānes kafija viņam. Šorīt kafiju skaits turpina augt arī pusstundu un 45 minūtes pēc lekcijas sākuma. Cilvēki taču ir kolosāli.
Un man ir jauna mūzika. Kura brīnišķīgi atsaucas uz manu garstāvokli, kurš ir palaidnīgi vienkāršs. Kaut kā esmu iemīlējusies rudenī un vairs neilgojos pēc saules. Sajūta, ka jāmīl mirklis, jāpriecājas par pelēku gaisu un lietu, ir atpakaļ, jo ziniet, nekur negaršo tēja labāk, kā pelēkā gaisā.
Lai būtu jaukāks prāts turpināt lasīšanas priekus, te būs mans jaunais mūzikas prieciņš. Jāatsaucas uz Aleksandru, jo viņš mani aplipināja, saslimdināja, sakārdināja ar tieši šīm divām dziesmām:
Otru dabūsiet beigās. ^_^
Lai vai kā, man mazleit gribējās izrakstīties par pāris pasaulīgiem teikumiem.
Pirmais jau laikam ir par to, ka šobrīd es neesmu fotogrāfijas klasē, lai sēdētu šeit un rakstītu šo, jo man tas bija svarīgāk. Jo iepriekšējo nedēļu skrēju, elpu velkot krūtīs par strauju. Apsaldēju sirdi, bet nav auksti, tikai mazliet, mazliet skumji. Bet rudens ir melanholijas karalis, jo zaudē visu, kas vasarā ziedēja. Tauriņiem krīt spārni, kokiem krīt lapas, cilvēkiem krīt iedegums, saulei krīt stari, mēness tikai sēž tur kur sēdējis. Rudens krīt...ziemai pie kājām. Un katru gadu arvien straujāk.
Lai vai kā, tas zelts ir burvīgs, kurš mirdz mums aiz loga. Skumji ir tikai tad, kad pamani cik daudzas sejas uz ielas ne reizi nav pacēlušas acis, lai to burvību pamanītu.
Un tajā brīdī, kad visu laiku skaties uz augšu, lai degungals apreibst no rudens smaržas, Tu kļūsti par dīvainīti, jo saplūsti ar dabas brīnumu. Kad izvēlies neiet ar austiņām cauri ielām, lai dzirdētu to skaņu, kādā elpo pasaule. Kā vējš rotaļājas ar lapām, tās mutoņos triekdams pret zemi, kā zeme čaukst, kā mašīnu riepas mīca asfaltu, kā kaut kur šķietami ļoti, ļoti tālu šalc jūra, kā vējš izlauzies no viļņiem apķer Tavus plecus. Cilvēku balsu pūlis, kurš runā citā valodā, jau vien ir mūzika. Mana mūzika. Laimīgi tie brīži, kad manas sirds skaņas vilnis saplūst ar to burvību, kas notiek uz ielas.
Mūzika vispār ir abstrakts jēdziens. Man ir pilnīgi vienalga par to, kas notiek uz nošu līnijām, dejojiet savu, šķirtu deju. man ir pilnīgi vienalga vai tas, ko es dzirdu ir pareizi, nepareizi, kvalitatīvi, vai tie ir divi, trīs vai desmit akordi. Varbūt tā ir viena nots, kura iedziedās tieši tajā brīdī, kad iedziedas mana dvēsele. Un tas ir viss, kas man rūp - sajūta, ka mēs dziedam vienā harmonijā, vienā enerģijas vilnī, vienā mīlestībā.
Bet tas, ko var dzirdēt ir tik skaisti, ka gribi izplest rociņas kā putnēns un lidot pāri skolas galdiem.
Lai vai kā, dziediet. Dziediet dvēseli, dziediet to, kā Jūs kāpjat, kā ceļaties, kā augat tik lieli un skaisti, ka saulīte, kā mazākā zvaigznīte, aizver acis un noriet.
Priekā, mīļie!
Un šeit, kā solīju, otrs brīnišķīgais Aleksandra (Oko) iedvesmojums:
No comments:
Post a Comment