3. novembrī

Svētdienās ir Tudrīkstinekonedarītjotāpatnavjēgas burvība.

Sēdi gultā, priecājies par to, ka ķemme matus nav redzējusi, pidžama vēl snauž uz Tevis un kājas priecājas par to, ka kā tādi divi blāķi guļ gultā. Pat, ja jāstrādā, ir ļoti feini, ja to var darīt guļus, mājās, slinkojot un ļoti lēni. 

Un, ja fonā skan šis brīnumiņš:

Kaut kur tur, ne pārāk dziļi iekšā, jau mūsos visos sēž vienradzītis, kurš vairāk par sauli alkst tapt brīvs, laimīgs, bezrūpīgs. Kurš naivāk kā bērns tic brīnumiem, labajam cilvēkos un pasaulē. Kurš redz krāsas lietās, kuras pelēkas, kurš dzird mūziku klusumā un klusumu troksnī. Kurš redz sapņos, rada sapņus un piepilda tos. 

Un katram kādreiz kadās to mazo brūnumiņu zaudēt. Jo dzīve nebūtu dzīve, ja mēs nebūtu spējīgi mīlēt, radīt, piepildīt, dot...ja dienu pēc dienas kāds nenāktu un neņemtu. Mēs nebūtu spējīgi saņemties un tapt stiprāki, ja dienu pēc dienas kāds mūs netriektu pret zemi. 

Dienu pēc dienas mēs ceļamies un kāpjam pāri. Un tad tā pēkšņi ir tapusi par rutīnu, tapusi par to stāstu, kurš raksturo mūs pašus un mūsu dzīves ceļus un neceļus. Kā sniegpārslas skumjas snieg pāri un aprok mūsu vienradžus zem ledainas segas. Nemirst jau, tikai atvadās un tad mēs skumstam kā mazi bērni, sajūtot to tukšumu pie sirds, kurā kādreiz skanēja vieradža smiekli. 

Sniegpārslu pēc sniegpārslas mēs padodamies tam ceļam, kurš mūs attālina no mazā brīnumiņa ar spārniem, kurš kādreiz mēdza pacelt debesīs tā viegli, viegli. 

Un tad es pieķeru sevi ejam tumsā, klusi dziedot dziesmiņu: "Always be yourself. But if you can be a unicorn, always be a unicorn!" Asarām līstot pāri vaigiem spaiņiem, spaiņiem vien. Jo atkal esi pieķēris sevi salauztu, padevušos, vāju un nožēlojamu uz ceļiem rāpojot. Neviena situācija mūs nepadara nožēlojamus, neviens cilvēks. Mēs paši esam nožēlojami vāji reaģējot uz to, ko dzīve  ikdienu piedāvā. Jā, sāp, jā, ir skumji. Bet nu un? Vai rīt Tev būs vieglāk, jo vakar izraudāji jūru? Nē, bet galva sāpēs un ar kosmētiku būs par īstu, lai noslēptu seju zem sāls. Bet ir grūti neraudāt, jo vienradzītis zem ledus salst, jo tukšumam sen nav skaņa, jo spēks salūzt zem cilvēciska vājuma.

Visam ir lielāka bilde par to, kuru mēs, kā pašu sirdi, turam rāmjos. Un tās lielākās bildes dēļ dažreiz ir vieglāk saņemties. Jo ziniet, mīļie, vienradzīši nemirst, nekas mūsos nemirst. Mēs tikai paslēpjam, sargājam, aizmirstam. Bet tur pat jau tas ir, turpat tuvumā - redz krāsas, redz sapņus, dzird mūziku, dzied līdzi un izpletis spārnus lido netālu no saules.

Aj, mīļie mani! Mīlu Jūs.