Vakar gribējās mūsu istabu pieliet ar sarkanbaltsarkanu gaisu.
Pielējām ar cidoniju sulu un lieliskām vakariņām, svecītēm un "Pērkonu". Atcerējāmies. Domājām un runājām latviski. Dažreiz ar to arī pietiek.
Pagājušā nedēļa bija savāda. Ziniet tās nedēļas, kad itkā elpo, itkā staigā, itkā dzīvo, itkā ēd, bet nekas negaršo. Ceļš neiet uz priekšu, gaisa īsti nav. Skumīgi. Sēdi skolā, dari darbus, sēdi mājās, dari darbus. Bet gaisa nekur nav, elpot nav ko un arī negribas. Lūk tās nedēļas ir skumīgas. Un tad visi slikti, visi dara pāri. Kaut patiesībā - ja arī mazliet dara, tad patiesībā vienkārši pats pat skatienu uztver kā sitienu pa seju. Nesit jau neviens, ne pa sirdi, ne ego, ne dvēselīti. Dienu pēc dienas pierādās, ka mēs paši esam tie, kas sevi visvairāk samīda.
Bet tās ir tās nedēļas, kas vienmēr kaut kad beidzas. Un pienāk svētdiena, kad laimīgs iztīri istabu, ielien gultiņā un priecājies par to, cik pēķšņi daudz gaisa. Pēc tam attopies apreibis četros no rīta nevedīgās sarunās virtuvē ar Oko.
Piektdien biju Tartu. Korim koncerts. Bija jauki. No koncerta jēgas nekādas, bet pasākums bija jauks. par daudz ēdiena, daudz par daudz alkohola. Visi bija gar zemi jau deviņos. Skatījos un priecājos. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tā smējusies no sirds. Bet pieaugušie, kad alkohola par daudz, tomēr atceras, ka nemaz nav pieauguši. Vedu mājās diriģentu - sveša mašīna, tumsa, nogurums, jautra kompānija, kuri savos 30+ gados laistās ar ūdeni aizmugurējā sēdeklī un latviešu pēdējo desmit gadu popmūzikas izlase...burvīgi! Tiešām. Pēc miglainās nedēļas, piektdien uzausa saule. Protams, būtu jauki, ja Mārtiņš nebūtu aizsēdējies darbā vai arī būtu dabūjis biļeti autobusā, vai arī autobusi nebūtu pilni, vai arī kāda mašīna būtu stājusies. Bet nu - viss notiek tā kā tam jānotiek!
Priekā, mīļie! Tagad vairs nerakstu, tikai notis rakstu. Man ir mazās MIDI klavierītes, kurās melodijas skrien un dzied. Ajjj. Varētu skolu nepabeigt klavierīšu dēļ. Aizrautība, apmātība, mīlestība...
No comments:
Post a Comment