Ir aizmigušas dienas. Gribētos teikt - zaudētie mirkļi, bet zaudēts ir tikai tas, kas aizgājis. Ir dienas, kas nekad nav mums piederējušas.
Dažreiz var mēģināt pierunāt dienu - nāc pie manis, esi mana, dalies savās emocijās un garīgo augstumu pārdzīvojumos, bet dažeiz Tu pamosties dubļos pavisam viens, bez dienas, laika tukšām kabatām.
Un tad Tu meklē sauli telpā. Gan savā dvēseles telpā, gan fiziski - apkārt. Meklē sauli cilvēkos un tad, kā parazīsts piesūcies atkarībā. Atļaujies būt cilvēciski vājš. Jo pats nespēj ne elpot, ne mirdzēt. Jo sirds pukst skaļi tukšumā, kurā pirms brīža, kas nomira bez lūgšanas.
Noklīdušām kucēna ačtelēm, sarīvētām nervu šūnām, skumju mākoni virs galvas - meklē, kur balstīties, jo instinktīvi mēs alkstam dzīvot un pašsaglabāšanās instinkts mūs tur un glābj.
Un pēc maldīšanās un bailēm no tumsas, Tu pēkšņi netīšām pieradini dienu. Ar vienu skaistu atmiņu par to, cik labi ir tajos brīžos, kad neesi viens.
No comments:
Post a Comment