10.11.2012.

Apsvēru domu rakstīt ar atpakaļejošu datumu, bet doma jau laikam ir rakstīt tā kā ir. Bija tā, ka nesanāca. Bija jāpadzied prezidentam, mazliet jāpapriecājas, jāparunājas. Mazliet dzīve jāpabauda..

Šodiena.
Citāts iz Artas: "Līvi, man liekas, ka tā tiešām visu laiku notiek tikai ar Tevi!" Un tagad visi, kas lasa šo nevalstisko iestādījumu iedomājas: "Jā, arī Arta līdz tam beidzot ir nonākusi!" Patiesība, kas patiesība. Bet man taču tikai nokrita sarkanais lifta spainītis (starp manu un Artas balkonu) no septītā stāva. Un taču tikai pusčetros no rīta. Skrēju savos krokšos pakaļ. Ziniet, dežurantes skaļo smieklu dēļ vien būtu vērts to spaini nomest vēlreiz. :))

Vakardiena.
Man ir apgraizīti matu gali. Šausmas. Man tiešām vēljoprojām nepatīk iet pie friziera! Sagadījās tā, ka es runāju labāk krieviski kā friziere angliski. Un manas krievu valodas zināšanas nav mainījušās. Un kas viņa grieza man priekšējos matus, mana vienīgā doma bija: Nu lūdzu, man tās acis vēl būs tomēr vajadzīgas!
Un tad, ar pielaizītu ķimikālijgalvu bija jauka diena. Inyoungai, Artas istabas biedrenei, palika 22 gadi. 22 pēc Eiropas skaitīšanas metodes, pēc korejiešiem 23, kā es sapratu. Miu, jāpāniete, taisīja suši, jeb mācīja to darīt mums, mēs ar savējiem izcepām kūku. Lielu brauniju, kurš, nez kāpēc, ļoti garšoja pēc šokolādes.
Un dziedājām. Un visu nakti dvēseles dziedāja. Un plauka. No sestā stāva līdz debesīm garā pupa stiepjas, zied un sēj sēklas pasaulē.

Aizvakardiena.
Kora pirmais koncerts šogad. Man pirmais koncerts ar kori Tallinā, Kumu muzejā. Tas bija viens ļoti savāds pasākums. Mūsu prezidents teica garu, ļoti lēnu runu, vēstnieks runāja. Igaunijas prezidents stāvēja malā un izskatījās cienījami smieklīgi jauki. Daudz cilvēku, kuri varbūt mazliet par stipru mēģina parādīt savu nacionalitāti, bet laikam tā notiek, kad svini savas valsts svētkus valstī, kas nav tava valsts. Vīns, sarunas, iepazīšanās, sarunas, vīns...jauks vakars. Katrs atradām savu prieciņu šajā pasākumā, tas bija tiešām interesanti. Sajūta, ka katru dienu notiek kas jauns, turpinās.
Un Filipam bija dzimšanas diena. Un ballīte par godu tai. Ielūdza mani mazliet padziedāt, sagaidīja ar vodku. Un mēģināja piedzirdīt, bet pēc trešās gāju atpakaļ uz sesto stāvu, kur turpinājām viens otru piedzirdīt, tikai nu jau starp savējiem. Filips mēģināja sekot, bet izdevās man aizmukt koju gaiteņos. Teikšu godīgi, šie puiši, kuri skatās stiklainām acīm uz Tevi, kad dziedi...nu vai zini, tie nav joki.

Tādas skrien manas dienas. Tiešām skrien. Ar katru dienu laiks kļūst arvien nosacītāks jēdziens. Nav laika, ir tikai sajūta, ka dzīvo. Priekā!