Vakar izmantoju to, ka tad, kad gulēt aiziets 7:30, blogu var nerakstīt... Jeb lielas jēgas to darīt vairs nav.
Bet es vienalga izstāstīšu, kas vakar notika. :)
Vakar Elīza, Jānis, Alīna un Emīls atbrauca! Man bija mani pirmie latviešu ciemiņi šeit Tallinā! Pirmie ciemiņi! Aizvedu viņus uz Melno Pūdeli un uz kalnu, un pa vecpilsētu, un vispār manu pilsētu, un kaijas skatījāmies, un kuģus, un ostu, un gaismiņas... Tīk ļoti lieliski! Un tēja ar rumu un dziesmiņām kojās noslēgumā ir vēl lieliskāk. Uzņemot draugus, sapratu, ka šeit tiešām jau ir kā mājās. Ir sajūta, ka uzņemu savās mājās.
Un pēc tam ar Artu sataisījām garšīgas lietas (Arta uztaisīja lielo pīrāgkūku ar ķiršiem un āboliem!) un runājām līdz rītam. Forši tā izsmieties un vienkārši ļaut laikam un sarunām plūst tur, kur tās plūst. Beidzot pa ilgiem laikiem atkal bija vakars, kad bija vienkārši jauki, nedomājot par kājām un citiem graužiem. Ir pienācis brīdis, kad es šādus mirkļus novērtēju tā, kā pumpurs novērtē saules gaismu pēc polārās ziemas.
Un šodien Elīzai bija sacensības. Manā pilsētā! Skaistie mani. Abi divi. Griezās pa laukumu mirdzēdami kā divas zvaigznītes. Apķeries ap kaklu un vienkārši lepojies, tā ļoti, ļoti sirsnīgi viss. Un Saku Suurhall (vai kā tur to lielo halli sauca) ir DIVI Hesburgeri. Laime vēderam vai prātam, vai abiem?
Tikai mazliet skumīgi gan, kad saproti, ka viss beidzies, apķer visus un brauc mājās. Un rīt no rīta viņi brauks uz savām mājām. Un mūsu mājas ir dažādās valstīs tomēr. Bet to mazo skumīgo stariņu nedrīkst laist mirdzēt, paliekam pie zvaigznītēm.
Un vakarā, kad piekusis atnāc mājās, saproti, ka simtgadīgas durvju eņģes skan labāk, un opeļa izpūtējs elpo brīvāk, Arta iepriecina visos iespējamajos veidos. Filma par Tedybear un pelmeņi, un čipši, un tas Prieka pilnais maisiņš ar jaunu upuri, uz kuru nu kādu laiku varēšu praktizēties puķkopībā.
Ir tā, nu ļoti, ļoti labi šeit.
Lūdzu, lūdzu, lai es nepiekustu cīnīties, lai es nepadotos un nesalūztu, lai es nezaudētu to, kas man šejienes dienas padara saulainas. Lai kā es ticētu, lai kā es zinātu, ka saulīte pati no debesīm nepazūd, kamēr roku neaizliec priekšā un arī tad tā turpina spīdēt, es pazīstu cilvēcību.
Es nedrīkstu turpināt būt lupatiņa. Un panika iestājas, kad saproti, cik ļoti maz tas atkarīgs no Tevis. Es varu tikai sakost zobus un turpināt cīnīties un paskatīties kādas ir robežas. Es gribu ticēt spēka bezgalībai.
Par šī ceļa misiju un reliģiju varētu pieņemt uguntiņas saglabāšanu burciņā bez skābekļa.
No comments:
Post a Comment