Šodien ir pagājuši tieši trīs mēneši kopš brīža, kad atvēru durvis uz septītā stāva istabiņu. Daudz kas mainījies, kopš tās dienas, kad ar apjukušu skatienu un satraukumu, un bailēm kautrīgi spiedu roku itālim. Nav vairs ne baiļu, ne apjukuma, ne satraukuma. Tiesa, tinot kaseti atpakaļ, interesanti bijuši šie trīs mēneši. Katrs koks ceļa malā ir mēģinājis atgādināt cik svarīgi ir dzīvot. Un cik apbrīnojami un novērtējami ir tas, ka mēs spējam dzīvot. Katrs mirklis pēdējās dienās to atgādina. Cik svarīgi ir cīnīties. Un katru rītu ieraugi debesis aiz loga un novērtē to, ka cilvēkam tik ierasta kustība ir elpot.
Bet ja vairāk par dienas sīkumiem, tad atkal ir ļoti labi.
Naktī itālis atbrauca mājās no Lapzemes. Santaklausu neesot redzējis un sniega vairāk esot šeit. Vienmēr esmu teikusi, ka Tallina ir rūķu pilsēta. Bet vispār tāds laimīgs. Un jauki - mūsu virtuve atkal ir dzīvības pilna un izlietne trauku pilna. Gandrīz jau pietrūka!
Bet diena traki jauka, jo saulīte no rīta iespīdēja istabā un spīdēja tā visu dienu. Labi tā, ka saulīte spīd. Uzreiz elpot brīvāk un spēka vairāk. Noskatījāmies The Holiday - te visiem atgādinājums, ka šī ir tā Ziemassvētku filma, kura ir jānoskatās katru gadu un vairāk kā Viens pats mājās (pirmās divas sērijas filmas gan arī ieteiktu noteikti). Un jā - Jude Law laikam ir mans ideālais vīrietis. Jeb viens no manas jaaktieribūtucilvēki listes.
Rīt agra un gara diena. Piektdiena vēl garāka. Mana šitā slimošana visus darbus atlikusi uz nedēļas beigām, bet saka jau, ka ja labi grib un sirds ir stipra - universitāti varot pabeigt septiņās diennaktīs.
Ā. Un vēl kas. Gribēju Jums mazliet skaistumu uz miegu. Un saldus sapņus. Un par debesīm runājam, par debesīm vienmēr. Jo tās tur augšā vienmēr.
No comments:
Post a Comment