Tad nu šovakar par pēdējām piecām dienām. Un nē, es neesmu ne mirusi, ne pazudusi. Mani nav nolaupījuši citplanētieši Un es neesmu atdevusies Ēģiptiešiem. Es vienkārši dzīvoju. :)
Ja paklausīsietie šo lasot...hehe.
CETURTDIENA. 2012. gada 15. novembris.
Sākās mans skrējiens.
Bija paredzēts, ka astoņos no rīta ieradīšos ar smaidu uz lūpām uz pilnīgi bezjēdzīgo "Kā efektīvi izmantot datoru." stundu, bet tā vietā es ar smaidu uz lūpām pamodos ap desmitiem un apsvēru iespēju palūgt Lordam Voldemortam jaunu metāla kāju par godīgu kalpošanu tumsas spēkiem.
Pulksten vienos sazvanījos ar savu transportu uz Rīgu - Ļeņingradas skaņu čali, kurš sagadijās, ka tieši tajā dienā brauca Rīga-Tallina-Rīga. Viņam esot jāsavāc pāris somu cūkas un tad jau kursēšot uz Rīgu. "Somu cūkas" izrādījās pieci viņa draugi somi, kuri brauca uz Rīgu dzert un koļīt meitenes. Piebildīšu vēl, ka četri bija apsargi, vienam bija balināta grebene, otrs bija iesaukts latviski par Šmurgulīti, trešajam labi paliek tikai pie trešās pudeles vodkas, ceturtais ir pīrādziņš speķītis... Piektais bija inženieris. Jau pēc pusstundas, Statoilā pie Tallinas visi pieci stāvēja ar biksēm pie potītēm un tēmēja kurš tālāk...bet manis piedzirdīšanu viņi bija uzņēmušies par šī brauciena misiju. Stundu pirms Rīgas visi krāca, inženieris ielīda bagāžniekā un iekārtojās uz manas ģitāras - labāk par speķīša plecu esot, jo šmurgulītis baigi siekalojoties. Es dabūju grebeni uz pleca un lūdzu Dievu kaut Rīga pienāktu ātrāk kā brīdis, kad iestāsies somiem poha. Es gan neesmu pārliecināta vai tas brīdis ir pienācis kaut tagad.
Par koncertu kā tādu. Vai koncerts vispār var būt slikts, ja sācies šādi? Tiesa, es guvu atziņu, ka īsti nespēju aizraut publiku. Tas lika mazliet saskumt. Jo tomēr, ja ir tā viena lieta, kas dzīvē mani aizrauj, iedvesmo, iededz sveci acīs un sirdī, tad tā ir mūzika. Šajā vakarā es to vēstījumu nenodevu klausītājam. Ezītī arī nē... Vai tas ko nozīmē? Bet tētis atbrauca, Klāvs atnāca. Mana mīļā Elīzī, Anete ar Artūru arī. Un tie, kuri atbalsta vienmēr un atbalstīs arī tad, kad būs palikuši trijatā. Tas tā jauki. Un Undīne atbrauca, savā vārda dienā. Un Anete lielā teica, ka es esot izaugusi. Un Kaspars sita ritmu līdzi un mirdzošām acīm gaidīja Trako pasauli. Un Artuks atbrauca speciāli no Tallinas. Un tad gribas iepļaukāt sevi par to, ka esi šaubījies. Kā atskaites punkts, ka šis posms noslēdzies un ir jādara viss, lai nākošais būtu labāks.
Un tad jau naktī Rīga - Tallina ar Artu un Mārtiņu kompānijā. Piebraucām piecos no rīta pie kojām. Astoņos sākās angļu valodas ludziņas. Pirmais kontrolpunkts nodots.
PIEKTDIENA. 2012. gada 16. novembris. Jeb divas stundas vēlāk.
Jā, astoņos no rīta angļu valodas ludziņa. Es biju tikai teicējs savā lugā, bet noteikti tajā rītā būtu bijis ideāls zaļgalvis zombijs.
Sakārtoju istabu, apēdu kādu nieku un skrēju uz lekcijām tālāk. Tad izbraucām ar Artu cauri pilsētai, uzņēmām pāris tūristu foto pie Dziesmusvētku estrādes, apēdām hotdogus un diena skaista.
Un tad korim bija koncerts.
Līvai melnā žetona kleita. Un desmit centimetri zem pēdām. Un kruķis...kruķis... Visās bildēs tas kruķis. Un vēstnieks runā pusi mūža, un Tu stāvi ar kruķi un mirsti. Stilīgi. Tie ir tie dzīves brīži, kad sakod zobus un esi vīrietis. Sakodu un biju. Un pat dziedāju no sirds.
Bet vakars bija tiešām jauks. Labi mums trijatā - ar Artu un Mārtiņu. Dejas ar DiskoDrostaliņām, neierobežots ēdiena un mazliet ierobežots alkohola daudzums. Tā sirsnīgi. :)) Tiešām jauks vakars, tur pat nevajag neko vairāk pateikt.
Āāāāāāā. Atcerējos. Fotogrāfs ieķērās Artas smaidā! :))
Un tad tiek sakārtots naktī koferis, un Nino modina Līvi, kurš aizmidzis drēbju kaudzes vidū sēžot. Un izrubījies kājās stāvot pie loga, un tad pie durvīm, un tad sēžot uz gultas malas un tā. Jautri.
SESTDIENA. 2012. gada 17. novembris. Jeb četras stundas vēlāk.
Kad neesi gulējis vairākas naktis normāli, tad atmiņas nepaliek daudz.
Sešos no rīta cēlāmies, pusseptiņos sākām ceļu uz Rīgu. Divas nogurušas un izsalkušas meitenes... Jēēē.
Es iebraucu mājās pustrijos. Ar gāzes izdevušamies un neizdevušamies liešanām, ar brokastošanu, iepirkšanos un citām pauzēm - braucu astoņas stundas. Ginesa rekordu cienīgs ceļš no Tallinas un Rīgu, ko pat autobuss veic četrās ar pusi stundās.
Pa ceļam apciemoju izstādi Jūrmalas Mākslinieku namā. Mans darbelis karājās karājoties pie sienas un smaidīja Ļeņins pretim. Jauki tā. Kartons savā kartonā un robs robā. Lika pasmaidīt. Un vēljoprojām liek.
Un tad viss pa miglu. Mājās. Visi priecīgi. Gailenes garšīgas. Rīga staro parasti. Mākslas Akadēmija staro lieliski. Pica garšīga. Mašīna brauc. Māsai blakus gulēt. Aizmigt...
SVĒTDIENA. 2012. gada 18. novembris.
No rīta mani modināja māsa, tad brālis, tad atkal māsa, tad mamma, tad tētis, tad to beidzot izdevās izdarīt brokastīm. Kā no nāves miega pilnīgā nemaņā. Un tāds viss rīts. Rozes atvadījās no lapām.
Valsts svētki.
Pēc mazas diendusas, četrām stundām, aizbraucām pie Ingrīdas. Mamma sacepa mazās Cielaviņas un siera kūku... Jauki. Galdā tikai grūbas un mežacūka. Ā, sautētas bietes un kāļi arī. Mmmmm. Žēl, ka tā baltmaize arī pagadījās... nu pilnīgi garšu bojāja... ;)
Visu vakaru dziedājām. Kaut bijām pilnīgi citādā sastāvā kā parasti, likās, ka visi noilgojušies. Gan viens pēc otra, gan pēc dziesmas, pēc miera, pēc sirsnības un dzīva prieka. Dziedājām no sirds un balsīs. Kā māk un kā grib. Prieks plūda no dziesmas uz dziesmu. Saviļņojums atnāca ātrāk par salūtu, kura laikā, starp citu, pirmo reizi nebija neviens nomiris. Skanēja par jautrība.
Ingrīda palūdza, lai nospēlēju kādu savu dziesmu. Nospēlēju. Mamma dziedāja līdzi. Ar mirdzošām acīm un sirsnību. Mamma dziedāja līdzi!
Sarunas sarunu galā, smiekli smieklu galā un Līva vizina automobīli uz māju pusi gluži jautru. Riepas dejo, cilvēks dzied. Dzīve skaista!
PIRMDIENA. 2012. gada 19. novembris.
Māsa no manis neatkāpās kopš brīža, kad apķērās sestdiena ap kājām satiekot. Šodien nācās atkāpties. Šodien rociņas ar varu tika atkabinātas no mana kakla un ar sāli pieberot ielas, māsa aizbrauca uz to tālo, riebīgo briesmoni Tallinu, kurš ēd tādas lielās māsas.
Un atkal man gribas teikt, ka mājas ir tur kur ir cilvēki, kuri rada mājas. Un šeit pilnīgi noteikti man ir mājas. Arī. Esmu bagāts un laimīgs cilvēks, man ir divas mājas divās valstīs.
Uuuun nobeigumā hotdogs, protams.
Lai vai kā, šis bija traks ceļojums cauri dienām un robežām. Forši tā.
Mēs tomēr dzīvojam kamēr vismaz sirdī esam jauni, bet kamēr tādi esam arī kājās - jāskrien! Ir tik labi būt brīvam savā brīvībā, darīt, skriet, dzīvot, elpot... Smaidīt pat to, cik labi ir.
Priekā! :)
No comments:
Post a Comment