"Kā Tu sauc! Kā Tu sauc!Tas bija ļoti skaisti. Sajūta, ka visā pasaulē iestājies miers. Kā filmā "Parfīms", beigās, kad iestājās pilnīga pasaules eiforija anarhijā. Sajūta, ka viss ir ļoti lēns, jo visi ir tik laimīgi, ka mirdzošām acīm apskatās, lai ieklausītos, kā paši elpo, jo saprot, ka katrā pukst daļa zemes.
Pēc gaismas Tu sauc, pēc gaismas Tu sauc!
Tumsā tās nav daudz. Pēc otra Tu sauc!"
Un ej tam mieram pa vidu, jūties ļoti, ļoti iedvesmots, piepildīts, mierīgs...laimīgs. Tāda sajūta sen nav bijusi un es, patiesībā, neticēju, ka koncerti vēl spēj man tādu sajūtu dot.
Atnāca latvieši no kora un daži vienkārši vietējie latvieši. Un likās, ka izbaudīja vakaru un saņēma abus vēstījumus, ko varēja gūt - Artas, caur mākslu, manu - caur dziesmām. Kas kādā ziņā arī iet roku rokā - mēs abas mēģinām radīt telpu, kurā domāt un sajust. Jā, Arta to dara mākslā - nevis aizpilda telpu uzbāzīgi, bet ar apbrīnojamu vienkāršību rada telpu. Maz šajā pasaulē palicis smoga nepiepildīts plašums. Kur cilvēkam apstāties un redzēt to, ko viņš grib redzēt, sajust to, ko viņš grib sajust. Par daudz mums informācijas apkārt. Tik daudz, ka cilvēkiem parastajiem atņem telpu radīt.
Nav jābūt nekam īpašam, lai radītu. Ir tikai jāklausās un jāļauj sev apstāties uz brīdi, lai ieraudzītu. Lai ieraudzītu, ka pasaule jau neskrien, skrienam tikai mēs.
Mums abām tas bija ļoti vajadzīgs - mazliet iedvesmas, mazliet atzinības, kā tas mazais grūdiens, ka ir, ir vajadzīgs tas, ko mēs darām un ir jāturpina. Ir jāiet tikai uz priekšu, skatoties un gūstot visu, ko ceļš spēj mums dot.
Un lai tā kļūst par mūsu ikdienas lūgšanu, atziņa, ka ir ceļš zem kājām, ir mērķis, ir iespēja. Un patiesībā jau mums ir viss, lai pa viņu ietu, radītu, sasniegtu, priecātos...mirdzētu.
Priekā!
No comments:
Post a Comment