03.04.13.

Liekot sīci gulēt: "Guli saldi, bumbulīt!"

Sīcis: "Es neesmu nekāds bumbulītis! Es taču esmu taurenītis!"

Jā. Un nākošajā dienā mazs sunītis, tad atkal taurenītis, tad atkal sunītis... Viss kas, tikai ne mazs cilvēkbērns, kas atmostas, kad aizmieg. Citāda pasaule tiem bērniem.

Savāda pasaule arī man pēdējās nedēļas laikā. No kāpura tauriņā, no tauriņa putekļos, no putekļiem saulē, no saules zemē, no zemes zāles stiebrā, no zāles kokā, no koka lapā, no lapas kāpurā...no kāpura tauriņā.

Ceturtdiena, 28. marts

Latvija! Diena, kad braucu mājās. Kā iebraucu Rīgā, tā sākās riņķa skrējiens.

Vispirms satiku savu Madaru. Sirsnīgi. Kaut kā silti, tur kur sirds, kad satiek tos senos, tuvos draugus. Un skumīgi, kad viņi pēc divām dienām aizlido uz Čīli. Un nieka trīs mēnešiem... Un priecīgi, ka tā, ka piedzīvo piedzīvojumus, ka dzīvo, ka elpo, ka izdzīvo. P. s. Woki vieta pie Galerijas ir awesome! 

Pēc vakariņām ar Madaru, hiperātras pārģērbšanās aizceļoju uz klases atkalredzēšanās pasākumu Omes Briljantos. Aj, arī sirsnīgi. Kaut fakts, ka gads nav daudz un mēs visi vairāk vai mazāk izskatāmies tā pat. Tikai lielais Dāvis mainījies. Jauks palicis, jauks, sirsnīgs, mazliet melanholiski skumjš. Nīderlande ar cilvēkiem kaut ko sastrādā laikam. Protams, ir kolosāli atcerēties cik A klase bija un ir smieklīga, traka un brīnišķīga. Un, lai cik tas nebūtu forši, mēs visi esam atraduši savu vietu. Vairāk vai mazāk, bet esam. Bet Straupmanis jau no paša sākuma zināja, ka mūsu klase ies tikai uz priekšu un ar paceltām galvām. To laikam sauc tā, ka man sāk pietrūkst vidusskola.

Un noslēdzās vakars ar kruķiem Koijotos. Ar kruķiem, mugursomu un krokšu zābakiem - trīs lietas, kuras apsargs saredzēja par nevēlamām manai ielaišanai. Bet ielaida, jo mūsu klases čaļi ir awesome. Man liekas, ka, ja vajadzēs sarunāt, ka Obama ar helekopteru nosēžas uz Brīvības pieminekļa un ballējas kopā ar mums - viņi to izdarīs. Bet fakts, ka kāju salauzt ir vērts tāpēc vien, lai piedzīvotu iespēju būt ar kruķiem Koijotos. Cilvēku reakcija ir brīnišķīgi smieklīga. Kāds smejas, kāds šausminās, kāds ir pārsteigts, bet visiem bija ko pateikt. "Aj meitēn, tik ļoti gribējās ballēties?", kāds čalis pie tualetēm.

Bet, godīgi runājot, mums ar Elīzu bija kultūršoks. Un prieks par to, ka bijām tur pirmo reizi, un arī par to, ka iespējams pēdējos. Kleitiņu īsums sabalansēts ar pelēko šūnu īsumu, kosmētikas daudzums ar kāju garumu un matu krāsu. Sirsnīgi. P.s. Elīza nosprieda, ka viņa uz letes dejotu labāk par Koijotu meitenēm. Hehe, jā, to es tiešām gribētu redzēt, bet tikai tāpēc, ka zinu, ka tā tiešām būtu. 

Piektdiena un sestdiena, 29.-30. marts

Mājās! Vecāki savāca no Elīzas un caur lampu veikalu braucām uz laukiem. Klusums, kāds ir Vērenē, pēc Tallinas ielām aiz logiem, ir ausīs spiedošs. Bet labā ziņā. To klusumu un mieru man vajadzēja ļoti ilgi, un, kad tas tiek sasniegts vēl kopā ar ģimeni, liekot Simpsonu puzli - iestājas tas pavasara vieglums sirsniņā. 

Abi sīči eiforijā šļūkāja pa kalniņu aiz mājas, ar procentuāli augstu likmi iešļūkt upē. Man arī gribējās. Tētis atļāva, lai tikai kājas turot virs galvas un esot prātīga. Hehe. Protams, Līva kūlēņoja pa kalnu nesaprotot, kur vispār ir kājas. Un brālis tik pienesa kruķus un teica, lai augšā kāpjot kūleņus nemetot. Bet viss kārtībā, bija to vērts, bet nākamreiz šļūkšu nākamziem. 

Mājās ir tik labi. Kaut kā, kopā ar ziemas pēdējo posmu, garlaicīgo semestri skolā un panīkuma sajūtu Tallinā kā tādā, pēdējā laikā ģimene pietrūkst vairāk kā jebkad un arvien stiprāk izdodas novērtēt to, cik lieliski ir, ka viņi vienmēr sagaida, gaida un ilgojas. Māšuks man sataupījis mammas pirktās konfektes, lai sagaidītu mani mājās, abi sīči kaujas par to, kurš sēdēs man blakus, mamma visu nedēļas nogali lutina ar mīļākajiem ēdieniem... Bet man no tēta izdevās izvilkt viņa dzīvesstāstu. Beidzot daudz mazās atmiņu kartiņas salikās kopā dzīves kartē. Skumji, ka man vajadzēja 19 gadus, lai to izdarītu, lai noskaidrotu dzīvesgājumu tiem, no kuriem esmu nākusi pati. 

Laiks gan skrien ātri. Itīpaši, ja sestdiena beidzas visai ģimenei raudot pie Mārlijs un es, kad nomira Mārlijs. Tiesa, tētis tikai sarkastiski noteica, ka katrā filmas daļā suns esot bijis cits. Eh, nekādas romantikas.

Svētdiena, 31. marts

Lieldienas! Nezinu vai ziemeļu gaiss vai kas vainīgs, bet es sasitu VISAS olas, lai ar ko kautos. Smieklīgi tikai, ka man tiešām negaršo vārītas olas. Smieklīgi arī, ka mamma zem sniega raka sūnas ārā, jo sniegs ir vēl stipri pāri potītēm. Un smieklīgi bija arī kā tētim, kurš šogad tēloja Lieldienu zaķi, jo parastajam zaķim rokas par garu, daļa šokolādes olu sniegā pazuda. Nekas, būs līdz pavasarim. 

Nav smieklīgi, ka man bija jābrauc uz Tallinas mājām un mēs visi raudājām. Pat tante, onkulis un māsīca. Vai tā skumīgā sajūta kādreiz beigsies? 

Pirmdiena, 1. aprīlis

Man, kā cilvēkam, kuram šī diena patīk tikai mazliet labāk par Valentīndienu, šī diena izvērtās episka un es Artuku izjokoju par veseles trīs reizes. Vispār jau ir forši pirmdienas vidū iet pusdienās un tad vēl uz filmu. Un vakarā vēl vienpadsmitos iet dzert alu. Jo ir taču pirmais aprīlis. Jā, episka diena, episks vakars, pārāk daudz episki.

Bet ir skaidrs, ka Arta pamazām visas dienas, kas man normāli liktos diezgan ļoti šausmīgas, padara kādā ziņā īpašas... Jautri.

Otrdiena, 2. aprīlis

Rīts - Līva guļ, diena - Līva guļ, pēcpusdiena - Līva guļ, vakars - Līva guļ, nakts - dzeram alu.

Trešdiena, 3. aprīlis

Vienpadsmitos atskanēja klauvējiens pie durvīm un pēc 25 minūtēm mēs klumbučojām, kruķojām un smējāmies vecpilsētas virzienā brokastīs. Kolosāls rīts. Kaut kā patīk man tā kompānija.

Pēc veselīgajām brokastīm Maķītī, par cik lekcijas sākās tikai 4os, izlēmu iet iepirkties un vispār staigāties, jo saule spīd, pavasaris smaida un katrai meitenei pie šādiem apstākļiem sagribas jaunu kleitu. Pie kleitas gan netiku, bet pie sarkanām biksēm, jauniem garšaugu podiņiem un pāris puķēm gan, tas tā, svinam pavasari un to, ka ir traki forši. 

Un vakarā...kāpēc nenolemt, ka tagad es mācīšos gatavot jaunas lietas, jo man patīk? Trešdienas plānā bija  lasis. Jā, man vēljoprojām zivis negaršo, ber Artai gan, man par prieku, jo eksperimentu trusīti vajag katram blēņdarim virtuvē. Aj, jā, laimīgs es, blēņdaris virtuvē!

Jā, svinam pavasari un ir traki forši. Patiesi vārdi šodienai. Pavasaris ir nolaidies ne tikai pār Tallinu, ar sauli kutinot nosalušo pērno zāli un putnus kuri beidzot spēj paskatīties pār knābi nesapūtušies, bet arī pašus mūs. Laikam mēs šoziem aizmigām visvairāk, jo nedrīkstējām aizmigt. Jo centāmies neaizmigt. Bet ziemu baidām prom, sniegu arī, un ar pavasari - saule pie debesīm un pašos spīd.

Priekā, mīļie! Par to, ka ir traki forši!