Šonakt ir plāns negulēt, pabeigt eseju, no rīta domāt par to, cik Jūs visus mīlu, tādēļ noturēties pie dzīvības un nākošajā naktī atkal negulēt un pabeigt visu. Tad četras stundas trešdien autobusā komā gulēt un ierasties koncertā ar gandrīz īstu smaidu un sirdī mirdzošām acīm, un mums kopā pavadīt lielisku vakaru ar skaistu mūziku un dzīvesprieku.
Un cerēt, ka barojoties no prieka, izdzīvošu un mans nākamais koncerts nebūs sūdīgu ierakstu pilns manās bērēs.
Nebūs, jo patiesībā baigais prieks iekšā sēž. Mīlestība uz visu un pat dators ar eseju liekas mīļš, un tēma, kuru nesaprotu, labs draugs. Turos pie savas mantras. Saule spīd visur un arī lietainās dienās. Un tieši tāpēc klausīsimies labus ierakstus un tikai pēc kārtīgi nodzīvota mūža.
Zeķīte atsūtīja šito veco dziesmu. Laikam arī kārtīgs atmiņu lietus paceļ. Jā, atceros kā mēs...jā, mēs bijām mēs.
Priekā!
Artu, Tu izglābi manu vakaru! ;)*
No comments:
Post a Comment