Pirmais eksāmens pagājis, pēc tā nogulēta visa diena un kora mēģinājums arī garām. Ilmārs ir tiešām lielisks. Viņš atdzīvina kori. Tiesa, kori atdzīvina arī tas, ka mēs tiešām nemākam dziedāt.
Bet šodiena ir īpaša ar to, ka pa ilgiem laikiem es pēkšņi atkal Tallinā sajutu ko jaunu.
Vispār bija nenormāli jauki maģisks vakars. Atnācu mājās no kora piekususi, ar iepirkumu maisiņiem nedēļai un pilnu galvu ideju mierīgam vakaram un lieliskām vakariņām. Bet virtuvē mani sagaidīja Deniss ar Voiceku (lai nu kā viņu sauktu) un trešo čali, kuri piespieda iedzert ar viņiem un vēl pāris dziesmas nodziedāt.
Voiceka draugs stāstīja kā pārslimojis leikēmiju. Kā Voiceks ir pirmais, kurš viņu atkal padara laimīgu. Kā ilgus gadus nekas nav spējis iedegt jēgu dzīvībai. Kā viņš nespējot radīt ar cilvēkiem ne garīgu, ne fizisku saikni... Apbrīnojami ir redzēt to, kādu gaismu spēj iedegt mīļotā cilvēka atrašana. Kā griboties tuvoties, ne bēgt. Īsa saruna, bet melanholiski domīga. Un kad Voiceks ienāca atpakaļ virtuvē un apķēra draugu ar platu smaidu sejā... Sirsnīgi.
Un tad, kad viņi ļoti atvainojoties, ka jādodas, sāka pamest virtuvi, līdz vakariņām tomēr netiku, jo Gabriels teica, ka jādodas ielās. Kā Voiceks spējās, kad Gabriels pateica, ka varu droši iet tādā paskatā kādā biju, tikai krokšus vajadzētu pārvilkt... Varot iet, tikai pa ceļam jāsavācot Floress (glītais un lieliskais beļģis) un vecpilsētā būšot lieliska ballīte. Man taču esot kādreiz jāpabauda dzīve. Baudījām gan.
Kāds visu vakaru rūpējās par manu smaidu sejā. Un dzēriena esamību rokās.
Un es Gabrielam iemācīju valsi dejot.
Un vispār... Ah.
No comments:
Post a Comment