Pēc eksāmena aizgāju uztaisīt beidzot igauņu ID karti. Kad saņēmu savu nummuriņu, man priekšā bija vēl 185 cilvēki, gaidīju divas stundas. Dienā, kad bija jāmācās. Bet uztvēru to kā zīmi, ka nav jāmācās. Lieliski! :) Kad beidzot pienāca mana kārta, tante ļoti lauzītā angļu valodā paprasīja, vai man ir kāda sejas nervu anomālija. Izrādās, ka viņai nepatika mans smaids, jo man vien acs tāda pusaizvērta. Teicu, ka tā tikai bildes vaina. Bet pēc sestās bildes viņa atmeta ar roku. Smieklīgi. Bet viņa vismaz nepiesējās par to, ka karti taisu divus mēnešus par vēlu.
Un es nesaprotu tos bērnus, kas bēg no diendusas. Es mīlu diendusu! Manuprāt, tā ir dienas lieliskākā daļa. Mmm.
Un ja pēc diendusas vēl ar Miu, Nino un Gabrielu var padziedāt virtuvē gaidot brauniju no krāsns... Ziniet, dzīve ir skaista! Ļoti! :)
Šis ir mūsu braunijs. Šokolādes ar šokolādi pa virsu un vēl šokolādi pāri.
Šis ir mūsu braunijs. Šokolādes ar šokolādi pa virsu un vēl šokolādi pāri.
Priekā mīļie! Rīt dodos uz Latviju. Uz divām dienām, tāpēc satikt nevienu neizdosies, šoreiz tikai ģimene plānā. Bet vienmēr jau esmu tuvu Jums.
P.s. Greipfrūta piedzīvojumi: Jūs iedomāties nevarat, kā mūsu brazīlietis smējās sirsnīgos smieklos, kad ieraudzīja greipfrūtu uz Artas spilvena.
No comments:
Post a Comment