Un tad no rīta pirms deviņiem zvana ne mans modinātājs. Un tā turpina zvanīt atkal un atkal, rītā, kad nekas nav jādara. Bet man pat tas patīk. Tā ir odziņa. Man tiešām sāk likties, ka šajā istabā nevar notikt nekas tāds, kas man nepatiktu.
Sadarīts jau šodien daudz kas, bet kaut kā tam visam pāri spīd tāda balta, laimīga gaisma, kad neko negribas atcerēties, ķidāt, cilāt... Ir vienkārši labi.
Un jauki bija, kad Anabella teica, ka viņai patīkot mani skribelējumi. Un Miu arī, un Denisam un Nino arī. Tas iedeva tādu savādu sajūtu. Kad netrīcēja roka, zīmējot jauno nedarbiņu. Un domas skrēja. Un iztēle veda ceļus tur, kur parasti neieskatās. Kaut kā dažreiz tādi mazi grūdieniņi piedod sauli.
Un kādu laiku pēc pusnakts Atuks pārnāca laimīgs. Jā. Un mūsu jau tā gaišuma pārgaismotā istaba izdomāja kļūt par sauli. Nu tā. Mēs tagad nedzīvojam uz zemes, bet saulē un zeme riņķo ap mums.
Tā mums iet. Tā skaisti, gaiši, laimīgi.
Priekā!
No comments:
Post a Comment