14.01.13.

Diena, kas es biju mazmazītiņš aktierītis dziedātājs un ēdu picu.

Šodiena pienāca un man tiešām nācās spēlēt traku dziesmu trakā īsfilmā, tēlot traku kopā ar trakiem cilvēkiem, kuri tēlo trakus. Man tik ļoti patika!
Tā ir tāda īpaša sajūta. Tevi uzlūko ka'mākslinieku, uzkrāso, saģērbj, izturas tā...nu itkā Tu būtu kaut kas īpašs. Un tā sajūta rada sajūtu, ka spēj visu. Tu spēj pacelt zodu augstāk un iziet kameras priekšā un darīt to, kas jādara, pat ja iepriekš tas likās neiespējami. Tu jūties pārliecināts.
Ar kameru gan laikam tā ir, ka nesanāks nekas tik ilgi līdz nebūs pārliecības, jo kamerā viss ir redzams miljons reizes labāk. Arī kauns un bailes. Varbūt man palīdzēja tas, ka varonis bija apkaunots un pārbijies, bet... Jā. Tā ir laba sajūta, ka nebaidies būt brīvs.
Baltā naktskreklā ietērpta Līva dziedāja. :)

Pēc piedzīvojumiem kameras priekšā ar dzīvokļa puišiem gājām uz Pī dzīvi, tā teikt kamēr es vel topu par aktrisi, jāpaskatās kā citi jau tapuši.
Jā. Tā filma ir aizgrābjoša un neaprakstāmi skaista. Kaut arī puišiem nepatika, es labprāt ietu vēlreiz.

Un vispār ir baigi jauki. Man ir brīnišķīgi dzīvokļa biedri. Brīnišķīgs greipfrūts uz spilvena blakus gultā.

Un man ir zvaigzmīte sirsniņā. Kas par zvaigznīti? Nu tā, kas debesīs virs galvas.