Šodien es mainīju attālumus, iekaroju jaunas zemes un atklāju visumu. Manas ierastās gaitas cauri pilsētai, pa zemi un jumtiem pārcēlās un zvaigznēm, planētām un neiedomājamiem attālumiem.
Ir citādi iedomāties zilādainu (filmas dara savu) meiteni arī apēdam kādu tomātu uz balkona un, pilnā skaļumā klausoties kādu tai mīļu dziesmu, domājam par dzīvi. Varbūt saredzot, ka tālu, tālu tālumā uz balkona stāv baltais cilvēkbērns, kurš gremdējas jūrās un sapņo.
Šodien bija mana blondā skaistule atbraukusi ar savu vīrieti pie sāniem. Paliek arvien jaukāk. Cilvēki pamazām pierod pie attāluma, iemācās priecāties par tikai attālumam piederošajiem prieciņiem un atgūst spēju saprasties bez vārdiem. Sirsnīgi. :)
Un par skolu runājot - viss labi. Jā, tā ir lieta, kas laikam vienmēr atrisinās pati no sevis.
Un vispār - ir interesanti. Esmu es ar visiem saviem niķiem. Ar visām savām pieķeršanām, salauzšanām, saskumšanām un domāšanām. Daudz šanas. Bet tā laikam tas vienmēr ir. Ar šanām. Dažādām, bet vienmēr aiz-šanām.
Laužos par domu, vai es spēju būt tas cilvēks, kas esmu izvēlējusies būt. Cenšos spēt. Un tajā brīdī, kad nespēju, talkā nāk manas mīļās melodijas, tomāti uz balkona, kuģi, jūra, kura izžūst, vējš, kurš nes pavasari. Daudz man to iedvesmu, draugu un misiju.
Kaut kādā ziņā ticu, ka ir cilvēki, kuru misija vienmēr būs ziedoties. Kuru dzīves spēja ir tā, ka viņi spēj ziedoties. Ka spēj piekāpties, dot, meklēt risinājumus un pagriezienus citu ceļos. Un ir otri cilvēki, kuri iet savus ceļus un sveicinās ar ziedotājiem. Tam vajag daudz spēka - dot. Vēl vairāk spēka sajust, ka viss ir ierobežots, ka pasaulei ir robežas, ka arī visums kādreiz beidzas. Visam vajag spēku. Mums vajag spēku eksistēt, dzīvot, domāt, just, mīlēt...
Spēks ir kopīgs jēdziens. Ja pietrūkst vienam, pietrūks arī...
Tas tā. Mazliet domu šim vakaram. Domu par to, ka laiks pierast pie vientulības. Tik ilgi, kamēr atnāks pavasaris ne tikai šajā istabā, bet visās zemēs. Un, kad atnāks - ziedi, mīļais, ziedi.
No comments:
Post a Comment