17.03.13.

Daily rush ir pamazām pārtapis par weekly rush. Bet ar mazām pauzēm, maziem slinkumiem, mazliet reibstošām naktīm un māju apciemojumiem - savi gandrīz septiņi mēneši ir izturēti. Tas laikam arī bija tas laiks, kad vairāk vai mazāk katru dienu bija tā gaišā doma, ko ierakstīt un Jums, tas nezināmais, ko lasīt. Par laimi vai nelaimi, laikam jau laimi, tas nezināmais ir kļuvis zināms ne tikai man. Un laikam jau tas beidzot ir tas iemesls, kad vairs nerakstīsies katru dienu bet tās dienas, kad būs ko teikt. Tiesa, pazīstot mani nav grūti uzminēt, ka man pārāk bieži ir ko teikt. 

Tātad...pēdējās piecas dienas. Aj. Ilgi.

Trešdiena, 13. marts. 

Priecīgs, smieklīgs, kašķīgs, jo meitenes ir pieklājīgas un mīlošas, koris beidzās ar sirsnīgu diskusiju par datorspēlēm pie alus kausa ar Mārtiņu. Dienas prieciņš. Tā varētu kļūt pat iktrešdienas tradīciju, tiesa, nākošajā dienā neiet uz angļu valodu gan ne. 

Ceturdiena, 14. marts. 

Piefiksēju, ka kopš Tallinā atkal ir atgriezusies saule, kas nu jau, starpcitu, ir biežāka parādība kā pelēkums, katru rītu ceļos kopā ar to - paskatos pa logu, nopriecājos par to pasteļkrāsas skaistumu, pasveicinu un aizmiegu, tāda saules apspīdēta. Un tā katru rītu. Vēl viena lieliska tradīcija. Nākošā varētu būt arī piecelties tajos sešos. Vēl nākošā - pamodināt arī Artu. Tiesa, es nezinu cik ļoti laimīga viņa par to būtu. Hihihihihi.

Runājot par saules apspīdēto Tallinu ziemā... :) Atradu telefonā gabaliņu savas miera ostas.

Vēl par ceturtdienu runājot...tā bija viena forša diena. Pārmaiņas pēc apmeklēju pat gandrīzvisas lekcijas.

Vakarā aizgājām ar Artuku vakariņās. Sen nebija tā bijis, ka kopā pametam savas četras sienas. Sirsnīgi. Pat ledus uz ielām neatturēja no vakarīgās pastaigas, meklējot mūsu ideālo, mīlīgo vietiņu, kurā abas neesam bijušas. Arta tur aiz paduses, Līva tur aiz kruķiem un šļūcam. Šļup, šļup... Attapāmies Amerikāņu vietiņā ar interesantu alu un milzīīīīīgiem burgeriem. Tur atklājās, ka Ja Mega Raiena ēdot sendviču var notēlot orgasmu, tad es varu ēdot burgeru sākt raudāt. Bet vispār - eh, tas bija viens brīnišķīgs vakars. Ar visiem punktiem uz i, kauttāizdotos ceļojumiem, nākotnes plāniem, vīzijām un priekiem.

Piektdiena, 15. marts.

Brīvdiena! Pirmā no tik daudzām, kas sekos. Tām, kuras būs pat gandrīz brīvas.

Sākās produktīvi, jo pabeidzu beidzot savu pārelektrizētās pasaules un putnukoku darbu. Gaisabaloniem, kas tiecas uz sauli. Un, kura diena var sākties labāk par to, kurā brokastīs pasniedz brī siera-bubieru-rukolas un pesto-tomātu-parmezāna maizītes? Mmmm.

Kad Arta ar Ermīnu devās tikai viņiem vien zināmās gaitās, izdomāju, ka man arī vajag apciemot savu sirsniņu, kuru atstāju kalnā pie jūras. Tās, kurā ir helikoptera laukums un skats uz visu skaisto. Četras kājas vēljoprojām nebūs tās, kuras atturēs miljons pakāpienu kāpienu ar hotdogu noslēgumā. Hotdogs kabatā, saules brilles uz acīm un aidā. Skaisti. Tiešām. Pietrūka man mans vējainais kalns ar savu klusumu un lielajām acīm uz visu. Tāds miers pilsētas sirdī. Apciemoju sirsniņu, balodi, kurš ir gaļēdājs un kātoju mājās.

Un vakarā... Vai. Ir vakari pēc kuriem ir doma - kāpēc es nedzēru vairāk, jo tad es neatcerētos. Nē, pēc šī vakara tādas domas nebija, bija doma kāpēc es vispār sāku... Jautri. Atklājām, ka latviešiem ballēties dzīvoklī patīk vislabāk un Lost Continent bārmene mācās latviešu valodu. Atklājām vēl visu kaut ko, bet paliekam pie tā, kas kas piektdienā tas piektdienā. Bet ballītes vienmēr ir labas lietas, kaut vai tikai tāpēc, ka smieklīgi taču. 

Sestdiena, 16. marts. 

Es mīlu rītus pēc ballītēm. Kad pamodies sešos no rīta sveicināt sauli, bet apmulsti, ka logs pēkšņi ir pretim nevis sānā. Kad astoņos pasaule ir skaista vieta, desmitos vēl arī, bet tad iestājās elle, kuras vidū ir jāiet uz skolu. Jā. Tās dienas ir brīnišķīgas. 

Spēja savaldīties un koncentrēties, mīlēt tos, kuri kaitina, darboties grupā un sastrādāties, jā, tā tikai aug un mirdz. Itīpaši, kad kursa biedri paziņo, ka meitenes nevar montēt, jo ir meitenes. Arī tad spēja savaldīties tikai aug. Bet vispār - smieklīgi. 

Katrā ziņā varu teikt, ka divas stundas plēst melnu kartonu mazos gabaliņos skolā ir tieši tas darbs, ko katrs jaunietis vēlas pēc kārtīgas piektdienas ballītes.

Vēl uzzinājām, ka skola no četriem līdz pieciem pa brīvu dala kafejnīcu ēdienu - bulciņas, kruasānus, kūkas, sendvičus...nu visu. Līna ar Gabrielu pilnām kabatām maisu aizskrēja ar. Un tiešām atnāca atpakaļ pilnām rokām ēdiena. Tagad mums katru sestdienu būs dzīvokļa kopējā tēja. Un grafiks pie ledusskapja, kurš kurā sestdienā ir tas gariņš, kurš iet pakaļ. Forši tie Igaunijas likumi, ka ēdienu nevar turēt skolā svētdienā. 

Svētdiena, 17. marts. 

Ir lieliski pamosties astoņos no rīta možam un laimīgam. Uztaisīt loundry day, sajaukt veļas mazgājamo līdzekli ar matu kondicionieri un visas drēbes uztaisīt apbrīnojami mīkstas... pēc tam ieturēt brokastis kopā ar dzīvokļa biedriem un uzzināt, ka viņi ļoti priecātos, ja es nekustētos un viņus izrīkotu. Mani pat atbrīvoja no tīrīšanas grafika. Eh, viņi visi ir tik jauki! :)

Un šodien Gabrielam nebija laba diena. Visu dienu visu meta no rokām ārā un apgāza. Vainojam mani, jo man esot pārāk stingrs skatiens. Smieklīgi. Hhihihihihih. :)

Lai vai kā. Vismaz mājasdarbi ir izpildīti un rītdien būs oficiālā nekā nedarīšanas diena. Kad no rīta pamosties mierīgs, jo vari slinkot. Jap. Man pat ēdienu šodien atnesa Deniss, lai varu nekustēties. 

Nu tas laikam pagaidām arī viss mans stāsts. Vai dzīve nav skaista? Ir, mīļie, ir. Traki ļoti apburbuļojoši! 

Priekā, mīļie! 

Pievienošu Jums vēl kādu dziesmiņu, lai priecīgāks prāts. Mīīīīīīlūūūūūū!