Dienas skrien kā putni, putni vēl snauž, bet laiks ir savā vietā.
Šī bija brīnišķīgi nebrīvi brīva nedēļa. Ar Artu Latvijā, tukšu istabu, ļoti daudz telpas radošām aktivitātēm, domām un citiem vientulības priekiem.
Par cik Artuka nebija, dzīvoklis izdomāja, ka par Līvu ir jāparūpējas. Istabā gluži neieslēdza, bet reizi pusstundā, vai esmu šeit, pārbaudīja gan. Nepalaida mani ne uz universitāti. ne veikalu, ne ārā svaigu gaisu paelpot. Pirmdien vakarā, kad Līna pamanīja, cik nelaimīga esmu, ka netieku ārā, mani piesedza uz pusstundiņu izkokot ārā. Protams, pirms tam atstājot savu telefona nummuru un atskaitoties kāpēc man līdzi ir muguras soma. Eh, lieliski man tie dzīvokļa biedri! Kurā vēl dzīvoklī vakarā aizejot pie Denisa un ieminoties, ka ļoti gribās vīnu, vīns arī atnāk līdz istabai? Nevienā. :)
Jā, arī tīrīšanas saraksts sastādīts bez mana vārda tajā, traukus arī man nebija jāmazgā un no veikala produkti atnāca citām kājām.
Runājot par citām kājām... Uzrakstīju pastam, ka nevaru aizbraukt pēc paciņas, jo esmu ar četrām kājām - paciņa nākamajā rītā atnāca līdz gultai. Es mīlu igauņus!
Kas vēl sadarīts šajā nedēļā...aj, dziesmu uzrakstīju, darbu zīmēju, rakstīju, lasīju, skatījos filmas... Rekords, mūsu brīnišķīgā interneta dēļ, ir pusotru stundu garu filmu skatīties piecas... Jap. Koju dzīve.
Elīzī iedvesmoja uztaisīt blogu ar darbiņiem http://livavilnite.tumblr.com/ un lapu ar dziesmiņām https://soundcloud.com/livavilnite un tā. Patiesībā tādas lietas ļoti iedvesmo, iedvesmo saprast, ka ir miljons iespējas, kuras mēs neizmantojam, bet rokas kabatās sabāzuši, sapnīšus turot zem papēžiem un miega peli tuvāk par sauli - čīkstam par to, ka mūsu dzīve ir garlaicīga. Ziniet, dzīve nevar būt garlaicīga, garlaicīgi esam mēs paši, kuri neuzdrošinās paskatīties acīs tām iespējām, ko tā mums sniedz.
Trešdienas tradīcija - alus ar Mārtiņu arī ievērota. Un kā piedeva - ceturtdienas alus ar Mārtiņu, Artu un Pēteri arī. Sirsnīgi. Forši te tie latvieši Tallinā.
Atskaitei: ir kolosāli pabraukt garām savai pieturai un tad no nākamās ar kruķiem skriet atpakaļ ar mērķi būt ātrāk par tramvaju. Nabaga Arta, man liekas, būs tā uzkačājusi to roku, ar kuru jātur Līvis, ka drīz būs asimetrija. Jāmaina rokas!
Un korī dziedājām Gaismas pili. Atmiņas... Ziniet, spēks ir mums, jo mums ir dziesma.
Tas tādā skrējienā arī viss. Viss, ko varu pateikt ir - elpojam dzīvi! Un, ka laikam es pamazām pieaugu augt. Pamazām paceļu galvu ar skatienu ceļā, lai redzētu, kas slēpjas aiz tā pagrieziena, kas pavisam tuvu. Jo sasniegt var visu, jo viss ir aizsniedzams, piepildāms. Tikai mazliet, mazliet jāpārkāpj pāri savām robežām, jo tā ir tikai iedomu radīta pasaule, kas tur mūs rāmjos un baida. Mazliet tālāk, nu mazliet, mazliet ir tāda pasaule, kuras krāsas nenosauks neviens, jo katram savējās.
Priekā mīļie! Par to, ka mēs esam brīnišķīgi, dzīvi un laimīgi!
No comments:
Post a Comment