Pirmdiena-->Piektdiena-->Svētdiena-->Kaut kāda diena... Nu apmēram tā tas laiks skrien. Nepamani ne kad rīts, ne vakars, ne kas par dienu vai nedēļu. Bet sajūta, ka ilgi nav rakstīts gan ir patstāvīga un paliekoša.
Mūzika tik skaļi, ka dzirde paliek otršķirīgs jēdziens un atmiņu maratons cauri pēdējai nedēļai, lai skrien. Kāds atgādināja, ka pēdējā laikā esmu rakstījusi vai nu trīs vārdos, vai arī garāmskrienot, vai arī solot, ka būs vēlāk. Pirmais solis uz priekšu ir panākt to vēlāk. Tad nu... :
Pagājušajā nedēļā biju mājās. Savā valodā runājošās mājās. Piedodiet, ka vairāk vai mazāk slēpjot, izvairījos satikties, neko neteicu, klusēju un sēdēju četrās sienās. Šoreiz man laikam vajadzēja atvaļinājumu, ne no Jums, no sevis atpūsties. Un + es īsti veikli pārvietoties tomēr nevarēju.
21. februārī pienāca kaut kāds galamērķis, ceļa gals, pagrieziens, jauns sākums... Atskaites punkts. Pusgadu ilgušais ceļojums ar pusmirušu ceļu, cerams, nu būs beidzies. Pēc laimes tabletītes, lielas smiešanās, jokošanās un priecāšanās uz operāciju galda, salda miedziņa, interesantas pamošanās, divām stundām sajūtas, ka tas mirklis, kad atmiņas par mani Jums liek aizskatīties tālumā, ir tuvu, laimes špricītes, mazliet nekustēšanās, oranžas kājas, pāris šuvēm un kruķiem - es laikam staigāšu, skriešu un lēkāšu. Nu kā es. Atkal, beidzot, laimīgi.
Pēc tās dienas sekoja citas dienas. Pilnas prieka, pārbaudījumu, prieka, emociju, saviļņojuma, vainas sajūtas, nespēka, saņemšanās, saņemšanās, saņemšanās, mazliet pārspēkiem, spēka, smaidu, prieka, prieka, smiešanās, laimes, saules, sirsnīguma, atklāsmju... pilna. Nedēļa savā mežā. Brīnišķīgā kompānijā. Kura saglabāja ne tikai mieru, lai es nekustētos, bet parūpējās, ka es ne tikai nesajuku prātā, bet priecājos. Daudz, daudz, daudz priecājos. Varētu jau pa dienām rakstīt - mēs darījām to, ēdām to, bijām tur, ar to... Bet ne jau faktu sīkumi veido stāstu. Stāstu veido tā pēdējā sajūta. Tā, kas atstāj pēcgaršu. Un ja sajūta laba, tad stāsts ir labs.
Bija diena arī ar manu NErudo saulstariņu. Kad tikai es spēju pateikt sirsnīgu tostu, gandrīz nomirt aizrijoties ar šņabi, iesmērējot mandarīnu acī, atsitoties pret leti, uzkāpjot uz trakās kājas... Atmiņas par mums, par dzīvi, par ceļiem, par sarunām, par skolu. Stāsts, kurš turpināsies visās nākošajās atmiņās. Jo viņam ir turpinājuma sajūta. Un šīs reizes, kad izdodas to atkal un atkal pierādīt, zīmē nākotnes sajūtu. Ar sauli un zilām debesīm, un to burvju spēku, kurš mākonīšus mūsu pasaulē nelaiž.
Un bija diena, kad vecāki atbrauca mājās. Un mazie apķērās apkārt. Un salūza sirsniņa. Atkal.
Ja jau reiz salūzušu sirdi atpakaļ nesalīmēsi, tad es savējo dzeru jau ilgi. Sen nav svaiga. Bet tas atgādina par tām vērtībām, kas pārākas. Tā saraujoties atgādina par vērtībām, kuras sāpīgas, bet vienmēr dzied. Dziesma nav skumīga. Tikai patiesa. Un no manis atkarīgs tas, cik ļoti tā sāpēs.
Skrien tās dienas. Atbraucu uz citās valodās runājošajām mājām. Ir lieliski atgriezties. Protams. Šeit ir mājas. Jā. Pilnīgi skaidri un noteikti. Tā nav sajūta, tas ir fakts. Sajūta ir, ka citādi jau nevar.
Lai skrien. Dienas skrien. Dažādas, raibas, krāsainas, melnas un baltas Tikai pelēkas, lai neskrien. Lai neatkārtojas un mūsu stāstu raksta tikai uz priekšu. Savāds ir šis ieraksts un savādi varbūt būs daži nākošie. Bet lai ir. Jo tas ir šis mirklis, un šajā mirklī viņi tādi ir. Šajā mirklī mazliet pietrūkst krāsas baltas, šajā brīdī mazliet negribas saņemties, šajā brīdī mazliet liekas par daudz. Šajā brīdī stabs labajā pusē kliedz par skaņu un atgādina par biežu, šajā brīdī ir mazliet grūtāk starot cauri naktij. Mazliet. Bet daudz ir tas, ka pavisam drīz būs rītdiena. Pavisam drīz būs rīts. Rīts dienai, rīts dzīvei, rīts mūsu stāstam. Katra minūte jauns rīts, tikai sajūtu vajag. Un vienmēr, pavisam vienmēr, tā sajūta lai pukst Tuvu pie sirds. Sajūta, ka pavisam drīz būs jauns rīts, ar mūsu mīļo sauli, ar mūsu mīļajām debesīm, bet jaunu spēku. Spēku, ar kuru pietiks iet un neapstāties, neatskatīties un neatcerēties. Sajūtu, kas klusiņām ieliks kabatā baltu lapu un krītiņus: Krāso, bērns, krāso savu dzīvi košās krāsās. Tava dzīve, Tavas krāsas. Visas krāsas ir krāsas, visa dzīve Tavējā.
Priekā, mīļie!
No comments:
Post a Comment