Dienas lido kā putni, spārnos nesdami savus mazos un lielos piedzīvojumus. Bet vārdi sāk izteikt arvien mazāk un jā, arī retāk.
Par dienām... Katrai jau savi piedzīvojumi. Piektdien satiku senu draugu no skolas. Jauki tā. Mazliet izpeldēt cauri vecām atmiņām, izkrāsot tās citādās krāsās, izveidot jaunas, dalīties savos mazajos pilsētas prieciņos. Pēc tam sestdiena, episka sestdiena. Ar priekiem, histērijām, priekiem, mūziku, histērijām...laikam jāatgriežas atkal pie harmonijas meklēšanas, lai palieku mazliet mierīgāka. Esmu kā ekspresīvs rūķītis ar skaļu balsi.
Svētdiena ir svētdiena pilnīgi bez neviena nieka. Mazliet ieslīgu seriāla atkarībā, bet par laimi beidzās sērijas tieši ap pusnakti, lai tomēr mazliet pagatavotos eksāmenam. Un pirmdien...vēl viens eksāmens aizvadīts, bet ir sajūta, ka būs jāatgriežas. Jo tas īsti normāli nav, kad esot pie sestā jautājuma no četrdesmit izdzirdi skolotāja - vēl 7 minūtes! Nu jā, oliņ boliņ čimpiņ rimpiņ... Un pēc eksāmena apglabājām Artas Sēku zeķi - bērniņu, kurš no pārāk regulāras apliešanas sakalta. Ziniet, tās bija skaistas bēres. Pie jūras, starp akmeņiem, ar dziesmu, saulrietā, ievas ziediem un aliņiem uz kapa. Kaut kā tas liekas pareizi, pavadīt tā mazliet ar smaidu, mazliet ironiju. Dzīves laikā mēs neviens neraudam visu laiku, mēs neejam pa dzīvi mūžīgi skumji. Atvadīšanās pasākumam vajadzētu būt kā krāšņam punktam krāšņai dzīvei, nevis sērīgai asaru parādei.
Jā, manās bērēs, kuras Jūs droši vien neviens nepiedzīvosiet, jo es dzīvošu mūžīgi un ilgāk par visiem, lūdzu maniem pelniem uzstādīt koku un apliet ar kādu jautruma dziru, lai Jums pašiem možāks prāts. Itīpaši jautri varētu būt, ja tas būtu ziemā, kad mīnus 30 un zeme sasalusi... Jā. :)
Nu tā kaut kā. Ejam pa dzīvi vieglāk, mazliet vieglāk (uzrakstīju un nosmējos, jo šis ieraksts top tieši tāpēc, ka man ir jāraksta eseja, ko darīt negribas, jo Arta virtuvē ar Erminello priecājas par dzīvi taisot ko klimpveidīgu, jo man ir atburbuļojies enerģijas dzēriens, jo skan Enya... aj, jo patiesībā ir baigi labi...)
Priekā, mīļie! Mazliet dvēseles mūzikas šim vakaram arī Jums.
P.s. manu ceturdienas koncertu viens brīnišķīgs dzīvokļa biedrs Daniels no Venecuēlas ierakstīs un nofilmēs tā forši. Un jā, mani mīļie. Ievietošu šeit, lai Tallina paliktu mazliet tuvāk. Jo nemaz jau tik tālu nav.
Bučas! Mīļumiņi, mani.
No comments:
Post a Comment