Tallinu ir apsēdis pavasaris. Cilvēku prātus piebāzdams ar savu saldo smaržu un acis aizpūzdams ar miglu. Cilvēkbērniem gribas iziet ielās ar plašu smaidu. Un tad divi tādi smaidi satiksies un tad parkos vairs nebūs brīvu soliņu, kur apsēsties barot baložus un ielas kaķus. Nu trakums ar to pavasari. Visu laiku spīd saule, gaisā smaržo, debesis zilas, silti, silti, silti... Nu kā lai tādā laikā vispār padomā par universitāti? Gaiss apreibina, liek meklēt kleitas un saulesbrilles, ne jau tēmas esejām un artikulus, kuru recenzijām pārskriet pāri, lai atsauču saraksts būtu lielāks. Nē, nē, nē. Pavasarim ir jābūt brīvam no studiju murgiem. Lai tak cilvēki reibinās, pēc tam cepinās vasarā, rudenī atceras un tad, nu ziemā pa tumšajiem vakariem var ielīst gultiņā ar kādu studiju grāmatu rokās.
Pēc pavasara baudīšanas aizriteņojām uz The Livingroom Cafe un jap, man tur būs koncerts. Forši.
Un pēc tam bija mēģinājums rītdienas koncertam. Aj, aj, aj. Līvim jāmācās dziedāt. Kā nav mans augstums, mana dziesma, tā ir smagi. Smagi grūti un domājams, ka pat citi rūķīši, mani, rūķīti, kuram uz astītes uzkāpts, nemaz nepriecātos redzēt savā pulkā. Bet Artuks arī dziedās un par to gan man milzonīgs prieks. Un arī par to, ka ar Kārli kopā dziedāsim. Tā ir dziļa dvēsele pilna vienkāršības.
Kaut kā par savām dziesmām vienmēr saku, ka tās ir manas ikdienas sarunas par to, kas apkārt ir tik neredzams, bet jūtams, redzams, bet jūtams, mīlams un apbrīnojams. Arī tie ir skaļi vārdi. Mūzika vienkārši ir, dziesmas vienkārši ir. Tās ir sajūtas. Un dziesma katram aiznesīs citu sajūtu. Dziesma nav par, dziesma vienkārši ir pati par sevi. Un tālāk tā runā pati. Autors ir tikai stāstnieks. Stāsts ir pati dziesma.
Pēc mēģinājuma aizčāpojām līdz kolosālai vietiņai vecpilsētas viducī. Viduslaiku stila krodziņš centrālā laukuma vidū, baznīcā. Kolosāls mājas alus no māla krūkām, brīnišķīgi smieklīga sieviete aiz letes, pīrāgu smarža gaisā un viss ar svecēm. Aj, otrā diena, kas beidzas krodziņā, bet dzīve taču jāsvin! :)
Bet par pavasara reibuli runājot... Es vienkārši lidinos. Domās lidinos kosmosā, ar ķermeni istabā. Domas pārāk bieži aizceļo pie garīguma, vērtībām, svētuma, saules, karmas... Gribas iegūt sajūtu, ka esi viegls kā gaiss, jo ķermenis nav nospiests, bet radījis sevī telpu gaisam un brīvībai. Gara brīvībai, lai pasaules smiekli Tevī rezonē un dzied.
Varbūt mani vienkārši pārāk ļoti ietekmē Enya. Varbūt viņa vienkārši izdzied pareizās sajūtas. Tieši pa tām notīm un noskaņām, pa kurām šobrīd dejoju es.
Priekā mīļi! Lai katram pašam savs pavasaris galvā, sirdī, dvēselē, bet visi dzied spēcīgi un skaļi! Kad vēl reibsim?
No comments:
Post a Comment