Ir divu veidu cilvēki. Tādi, kuri mīl grābekļus un tādi kuri nemīl. Tie, kuri mīl, tie visu laiku grābj, grābj, grābj, bet kad negrābj, tad kāpj, kāpj, kāpj... Es gribētu teikt, ka esmu tā, kas nemīl, bet nē, mīlu. Tie, kas nemīl, tie negrābj. Tie nekāpj. Tie vienkārši ir vienaldzīgie. Tas nenozīmē, ka viņi ir brīvāki, viņi ir sasieti paši sevī. Brīvība ir nenosacīts jēdziens. Spēj būt brīvs katru dienu kāpjot uz grābekļa un būsi laimīgs.
Vienīgā cilvēces problēma ir, ka mēs īsti nespējam būt brīvi ne kāpjot, ne mīlot, jo mēs vienmēr ilgojamies nekāpt. Bet nekāpēji vienkārši uzliek kluso. Tad kurš šajā pasaulē paliek tas, kurš mīl bez nosacījumiem saglabājot inerto brīvību?
Arī šodien noslēdzu vienu kursu. Crossmedia. Žēl, tas bija vienīgais kurs, par kuru tiešām smaidīju un priecājos. Bet noslēdzu priecīgi, ar Augmented Reality Game. Paši izveidojām spēli. Galva visu nakti kūpēja no loģikas pielietošanas, uzdevumu domāšanas, risināšanas... Kā pateikt visu nepasakot neko? Kā apslēpt informāciju un visus uzdevumus, pavedienus salikt kopā vienā kopīgā stāstā, kurš nav spēle, bet piedzīvojums? Jautri. Tiešām bija. Pateicu pasniedzējai, ka tiešām izbaudīju viņas kursu. Viņa tik ļoti sasmaidījās, ka es tik ļoti sasmaidījos. Un mēs visi sasmaidījāmies un priecājāmies.
Pēc tam es atgriezos pie saviem darbu pārpleciem. No kuriem Artuks mani izglāba ar aliņu Rotermanī. Brīnišķīga kafejnīciņa, brīnišķīgā laikā. Ar plediņiem sēdēt ārā, patiesībā salt, bet priecāties, laikam var tikai pavasara skurbulī.
Nu tagad laikam atkal atgriežamies pie kalniem un grēdām. Bet tā priecīgi, jo gan jau, ka ne rītdienas, ne parītdienas eksāmens man galvu nenolauzīs, ne? :)
No comments:
Post a Comment