Sen šeit nav rakstīts. Ziniet kāpēc? Ne jau tāpēc, ka man ļoti negribētos, nē, nu nav arī tā, ka ļoti gribās, bet gan tāpēc, ka skolā ir jādara nu tik ļoti daudz muļķību.
Sēžu tagad uz balkona, stulbā cepurā un pledā satinusies. Jo kāpēc nerakstīt tās nahren piecas esejas skatoties uz tiem nahren kuģiem, klausoties miljons pirms miljons gadiem apnikušas dziesmas. Jo skola saka, ka mums to huiņu, nu piedodiet, vajadzēs. Nu labi, ja vajadzēs, tad vajadzēs, bet negaidiet no manis pārgudras pērles, cerībā, ka mūsu pirmkursnieku nogarlaikotās čakras atvēries un vai kā birs dārgakmeņi.
Tad arī gaidiet un ļoti veiksmīgos gadījumos sagaidiet, mazas brūnas čupiņas sakārtotas rinkopās un atstarpēs 1,5.
Labi, mīļie mani. Ceru, ka jūs šobrīd sapņojat par saviem prinčiem, siekalojaties vai vismaz mācieties metafiziku, kuru sirds dziļumos patiesi mīlat.
Priekā!
No comments:
Post a Comment