Rīga - Vīne - Linza - Vīne - ? - YOLO. Rīt atpakaļ uz Vīni, kaut kad varbūt uz kalniem, kaut kad uz Prāgu... YOLO, kurš ceļš aizved tur esam un ir labi.
Tagad Linzā, kur vakarnakt uz ielas satiku jenotu, aizvakar zaķi, šovakar, lai vēl pārsteidz. Kolosāla pilsēta. Ar kolosālu saldējumu. Nevaru es šobrīd aprakstīt kādas baznīcas un ievērojamu cilvēku dzīvesvietas esam apskatījušas, jo neesam, bet tas nebija mērķis un ir tik labi! Pirmajā dienā mazliet šopinga, mazliet lielisku kafejnīcu ar viņu rādleriem (alus ar sulu?), saldējumu, sauli (laika ziņām uzticēties nevar, solītā lietus vietā jau trešo dienu baudām sauli), mazliet anarhijas vakarā, izstādes atklāšanu, prieku, krāsām, smiekliem, skaļu dziedāšanu uz ielas, smiešanos, utt., pastaigu gar pārplūdušu Donavu naktī, ugunsdzēsēju novērošanu aiz stūra, tomātu kastītes saņemšanu no pilnīga svešinieka, bet ar platu smaidu, miedziņs... Otrajā dienā ar Helviju un Artu uzbraucām kalnā. Tas laikam ir mūsu vienīgais kārtīgais tūristu punktiņš ar tūristu bildēm, bet mēs, protams, kā kārtīgi latvieši tādu garlaicību pieļaut nevarējām un es nometu brilles. Helvijs rāpās uz jumta viņām pakaļ, nesanāca. Tāpēc sējām kopā šalles, meklējām koka zaru/āķi, liecāmies pakaļ, Arta turēja Helviju aiz kājām, kamēr viņš ar metrīgu koku ķeksē ar šaļļu striķi āķi uz billēm...nesanāca. Bet nu būs iemesls atgriesties, lai brilles atpakaļ dabūtu. Bet lai vai kā ir smieklīgi, kad Arta saņem norādi - ej atrodi tādu metru garu koku, akmeni utt. Nē, mums tiešām nepatīk būt normāliem tūristiem. Bet vispār kalnā bija skaisti. Mieriņš tālu aiz pilsētas trokšņa. Ļoti, ļoti daudz saules, alutiņš brīnišķīgā fancy restorānā baznīcas pakājē pašā kalna galā. Mūri un Spānijas cienīgas šķērsieliņas. Pēc tam skriešana atpakaļ uz pilsētu un skolas darbu pabeigšana itāļu saldējuma kafejnīciņas aizmugurē, kurš paši itāļi nolēmuši sarīkot savu deju vakaru pilnā troksnī. Bet pirms kalna un mūsu briļļu avantūrām Arta ar Helviju ieņurkoja. Tas tā, lielā laukuma vidū bija uztaisīta stikla kaste, kurā varēja ar akvalangu nirt. JOLO, jo kāpēc ne. Jā, tas bija skaisti.
Trešā diena nesteidzīgā solī sākās ar saldējumu, turpinājās ar pastaigu gar Donavu, kāju peldi strūklakā kopā ar kailiem bērniem un suņiem (tie šeit ir otrie cilvēki, mmm, mans prieciņš un laime), jo atkal JOLO, ja ir strūklaka, kurā var iekāpt un ārā karstums pie +30. Tiesa, uz aicinājumu lēkt Donavā un mēģināt laikā izrāpties mēs abas ar Artuku nosmējāmies. Saldējums, saldējums, saldējums... es pati atbraucot mājās būšu kā saldējums. Pēcpusdienā atstāju Artuku mazliet pabaudīt citas kompānijas un aizlaidos pablandīties pa ieliņām savā nodabā. Netīšām iemaldījos dzīvojamo māju kvartāliņā. Visas baltas ar krāsainiem balkoniņiem un puķēm logos, ar skatu uz Donavu. Pagalmos šūpoles, kurās nesteidzīgi sēž jaunās māmiņas ar bērniem, pa celiņiem ar laternām malās pastaigājās saimnieki ar saviem četrkājainajiem suņu draugiem. Pēc tam aizmaldījos līdz baznīcai, kurā man par prieku notika dievkalpojums ar slavēšanas dziesmām. Pastāvēju kādu brītiņu aiz durvīm, pakausījos, sajutu to enerģiju un priecīgajā iekāpusi aizlāčoju tālāk.
Laikam pagaidām man vairāk īsti nav ko teikt. Linza ir brīnišķīga pilsēta. Man te patīk, jūtu sirsniņā. Nezinu vai saldējuma, vai noskaņas dēļ. Te dzīvo ļoti daudz savādu cilvēku, laikam tādēļ. Man jau tie savādie patīk.
Priekā, mīļie! YOLO - baudiet dzīvi.
No comments:
Post a Comment