Pirmais vakars kojās.
Sveša pilsēta, nevienu nepazīstu. Blakus istabiņā aizdomīga paskata itālis ar miglainu skatienu. Otrā istabā korejiete, kura ieraugot mani aizbēg un aizcērt durvis. Kautrējas. Bet tomēr noķēru pāris uz pāris vārdiem. Desmit minūtes mācīja savu vārdu. Vēl desmit mācījās manējo. Virtuvē būs jāsalīmē vārdi uz skapīšiem. Tas rītdienai. Tā pat kā vēl virkne sadzīviski tomēr vajadzīgu lietu.
Vientuļi. Aiz loga līcis, kurā svinīgi, ar lampiņām iedegti, pietauvojušies kuģi. Tumšs. Jūra mierīga. Kuģi kā milži liliputu pasaulē. Dzird tikai suni rejam zem loga un aizdomīgus trokšņus no ostas. Mašīnas kā skudras, zinu, ka ir, bet skaņa saplūst ar nakts vienmērīgo troksni.
Vibrē ielas. Cilvēki ņirb. Kaut kur palika sāls, ko atstājām atvadoties ar mammu, māsu, tēti un brāli.
Otra gulta vēl tukša. Nimo. Tā rakstīts grāmatā pie dežurantes. Izlūdzos par skaistu smaidu. Pagaidām vēl noslēpums. Bet būs interesants gads. No kāpura par tauriņu, vai cilvēku noteikti. Tā notiek, kad iemet svešā pilsētā, svešā valstī. Vienu. Iestājas izdzīvošanas instinkts - pieaugt.
Pietauvojās jauns kuģis. Krāsās laistās un lampiņās. Skan salsa. Un Līva iet gulēt.
Priekā!
No comments:
Post a Comment