Cilvēks ir parādība, kuras prāts aizsniedzas tālāk par to, ko pats cilvēks spēj nest. Ja pirms gadiem viss mudināja skriet uz priekšu, attīstīties, mudžināt prāta ceļus vēl neiespējamā kamolā, tad tagad viss vilktin velk pie vienkāršības pirmsākumiem. Mēs katrs nesam sevī tik daudz dažādu šķautņu, personības nianšu, ka atliek tikai dzīvot. Tikai nesajaukt dzīvošanu ar rokas somiņas atvēršanu un šodienas maskas izvilkšanu - šodien es būšu neiedomājams nīgrulis ar grumbām virs acīm, jo man liekas, ka tā es labāk iederēšos. Nē, labāk iederēsies pliks sēžot pilsētas laukuma strūklakā barojot baložus.
Nino bija dzimšanas diena un mēs pārēdāmies kūkas. Un pārēdāmies sarunas. Pārsmējāmies un vispār viss ir forši. Ar Nino izjokojām Džordžu no Gruzijas. Es teicu, ka Nino ir tik jauka, ka mani sauc mīļvārdiņā "puču". Džordžs, saprotot gruzīniski, ka tas nozīmē sieviešu ģenitālijas, palika sarkanāks par sarkanu un mēs pārsmējāmies līkas. Nezinu, kad Džordžam pateikšu, ka tā viņa mani gluži nesauc.
Un igauņiem vēljoprojām ir obligātais armijas dienests. Šodien no Rasmusa uzzināju, ka viņš ir dienējis un tas izrādās ir obligāti. No astoņiem līdz vienpadsmit mēnešiem. Un tad ik pēc pieciem gadiem ir nedēļa, lai atjaunotu zināšanas. Kurš to būtu iedomājies, ka kas tāds ir mūsu kaimiņvalstī? Baltijas valstī?
Un man liekas, ka mūsu virtuvē kāds ir nomiris. Artai arī tā liekas. Tātad - kāds ir.
Tas tāds īss dienas izklāsts. Jo tomēr jau šie sīkumi ir jāpieraksta. Citādi šai lapelei zūd dienasgrāmatas funkcionālā jēga. :)
Bet ja godīgi, tad šovakar pavisam citādas domas prātā. Nenormāla cīņa ar sevi, lai saņemtos un saprastu, kā reaģēt. Kā reaģēt tā, lai es nenogurtu un Jūs nenogurtu. Jo ja es vienkārši dzīvošu tā, kā jūtos - es gulēšu nekustīgi neko neredzošām acīm raugoties griestos, paniskās bailēs pakustēties. Un vispār jūtos, kā bailes uzmācas kā maitu lija, vēl siltai maitai.
Bet nē. Vai tad tāpēc es neesmu šeit, tas nenotiek ar mani, lai es noliktu smaidīgās maskas malā, izpūstu gaisu mierīgi un smaidu uzburtu nākušu no sirds? Jo, lai vai kas, bet sāpes var pārvarēt ar prieku. Kā Polianna. Sākot jau priecāties par to, ka vienmēr visur ir cerība, ka Tallina ir sasodīti skaista, ka ir tieši viens naktī, ka pus pasaule guļ, otra puse kaislīgi mīl, ka saule spīd tikai otrā pusē un mums visiem mēness debesīs viens.
Es zinu, ka pienāks diena, kad es ne tikai centīšos, saņemties un ļaut dienām tikai baudīt, bet tiešām baudīšu. Un vienmēr. Mākoņiem vieta ir pie mākoņiem. Saulēm pie saulēm. Es izvēlos spīdēt tik ilgi, cik man ir iespēja izvēlēties. Kad vairs nav - lai tā upe nes kur jānes, bet gaisma mirdz arī zem ūdens.
No comments:
Post a Comment