Esmu atpakaļ. Savā, savā pilsētā.
Mājās lieliski. Viss savās vietās. Koki vēljoprojām aug no zemes un debesis pelēkas, kā jau rudenī. Tikai lapas mazliet košākas un opis smaidīgāks. Bet tā - ierastais ierasti mīļš.
Tētis sestdienas naktī mācīja izņemt līkumus pa lauku ceļiem. Kad viskijs viņam galvā un man možs prāts, ceļš labi slapjš un neredz neko - prieks Jums atkal rakstīt, mīļie! :)
Par ierastām lietām - iedomājieties, cik ļoti garlaicīgas būtu mūsu dienas, ja sāktos, beigtos un pavadītos visas vienādi? Ja nebūtu jaunu lietu, jaunu acu, jaunu piedzīvojumu? Izaugsme ir tajā sarakstā, kurš pavada mūsu ceļu un sakarīgi nodzīvotu dzīvi.
Ja rakstītu šo ierakstu pirms stundas, tad visticamāk tas būtu depresīvi pelēks par to, ka gribas mājās. Ka mana maznozīmīgā sīkumiņa dzīve ir sīka un saule septītajā stāvā neiespīd. Ka dažiem gadījies piedzimt bez iemesla un mērķa. Bet tagad - vampīrus izslēdzam un norobežojam. Ja nevar norobežot fiziski, tad būs man četri mēneši vēl laika, lai iemācītos uzbūvēt tādu garīgo mūri, kurš visu dzīvi manu prieku sargās.
Uzrakstīšu rīt no rīta uz pieres - caur cauri pozitīvs cilvēks. Un skatīšos spogulī. Un smaidīšu par to, ko lasīšu. Cilvēki mīļie - ir taču jāpriecājas. Skumt ir forši, jā, ir. Melanholija pievelk un ir sasodīti nahren romantiska. Bet sakiet ko gribiet - prieks liek justies vislabāk un dod visvairāk.
Priekā!
No comments:
Post a Comment