08.10.2012.

Lieliska sajūta, pieliekot punktu filozofijas esejai piecos no rīta, kad modinātājs atskanēs pēc divām stundām. Bez sarkasma. Šodien sajutu, ka ritms ir noķerts, tagad var tikai spēlēt melodiju. Un viss būs labi. Jo patiesībā tās lietas, kas jādara, rada iemeslu. Es tomēr šeit esmu, lai mācītos to, ko pati izvēlējos, to, ar ko visticamāk nodarbošos visu savu dzīvi. Protams, ka tas ir interesanti. Un tiklīdz Tu tajā iedziļinies, aizraujies - arī mācīties ir viegli. Tikai virspusīgs skatījums rada iespaidu, ka zem Tevis ir simtiem metru neapgūta un neapgūstama ūdens. 

Pieņemu, ka no rīta skats uz pasauli un skolu būs citāds, bet ar manu laika uztveri šādas naktis būs vairāk kā parastās. 

Rakstot eseju, atcerējos to laiku pirms četriem gadiem. Kad mamma mani, kā mazu bērnu turēja apskautu un čukstēja: "Nav no kā baidīties. Ir tikai divas iespējas, kas var būt pēc nāves. Vai nu tukšums, vai jauna dzīve. Ja tukšums, tad ir pavisam vienkārši, dzīvo kā gribi, viss beigsies un nekam vairs nebūs nozīmes. Tukšums ir nekas. Nav iespējams baidīties no nekā."

Vienīgā iespēja, ko mēs varam darīt ir dzīvot šo dzīvi tā, lai jebkurā gadījumā nebūtu no kā baidīties. Lai mūsu dvēseles tikai augtu un spīdētu arvien spožāk.