Kaut kāda galīga diena. Lūdzu, sakiet kāds, vai viss, kas notiek Tallinā, ar Tallinu un vispār - vai man būtu jāsāk baidīties? Vai man to sākt uztvert kā brīdinājumu, ka nevajag? Kas būs tālāk? Bail attapties uz koka zariņa skatoties uz puķu kalniņu.
Traka diena. Šodien pat gribās ierakstīt sīki visu trako šeit, varbūt paliks vieglāk. Gandrīz nokavēju autobusu. Atkal. No plaukta pati nokrita bilde ar Elīzu, saplīsa sīkās druskās pa grīdu, galdu, Nino mantām. Visu. Pat akvārijā daļa tika. Viss vienā stiklā.
Ar mammu aizbraucām pie ceļu ārsta. Nav jau daudz ko stāstīt. Izrādās klasesbiedra tētis. Līdzīgs bija. Nopietnu seju lēnām stāstīja diagnozi kā uz nāvi. Sašūt nav iespējams, saaugt nesaaugs, jātransplantē, izņemsim šiten, ieliksim tur, izurbsim to un to, operācija, slimnīca, gultas režīms divas nedēļas, mēnesis uz kruķiem un šinu, deviņi mēneši rehabilitācija, ja nav komplikāciju. Un vēl es izputināšu vecākus. Sagūglējos mājās pēc tam - kaut nebūtu sagūglējusies. Kad iedomājos to, ko iekavēšu skolā, kā dzīvošu kojās, kā vispār pārvietošos ziemas vidū, pat viena asariņa izlauzās. Mamma par to mašīnā: "Līva, kas tad tas bija? Kā mazs bērns." Opis saka, lai atliekot operāciju uz vasaru. Vieglāk būšot. Vēl astoņi mēneši ar nestabilu kāju? Bet taisnība ir, vismaz nevienam nekritīšu uz nerviem ar saviem kruķiem kojās. Patiesībā, es tiešām nezinu kā es kojās tiktu galā ar kāju, kuru pavisam šoreiz nevar likt pie zemes. Bet ārsts saka, ka atlikt nav ieteicams. Bet opis arī ārsts.
Vizbulītes ir zilas zilas, vijolītes smaržo, pļava saulē mirdz uz zied. Un smejas...
Vakarā māšuks uzrāpās uz vēdera, lai es paguļot viņai blakus. Viņai pie knupīša mana bilde piekarināta, ziniet. Mamma teica, ka atradusi piekariņu kaut kur, pati prasījusi pielikt. Kad atbraucu mājās, viņa man plinkšķirierēja klavieres un dziedāja: "Māsa mājās, māsa mājās! Mīļā māsa, māsa mājās!" Gulēt ejot ieritinājās ar galvu uz manas plaukstas, apķēra roku un nočukstēja: "Kad pamodīšos, Tu būsi prom. Tu vienmēr esi." Jā, tas salauž sirsniņu. Aizlauztā balsī tikai spēj vien dziedāt: "Guli guli, mazais šmuli. Un, lai Tevi, sargā Dievs..."
Mazais aizmiga, izritinājos no viņas rociņām un aizbraucu uz Undīnes pārsteiguma ballīti. Mīļajai šodien dzimšanas diena. Es teikšu tā, man atkal salūza sirsniņa no tā, kā mani sagaidīja VIŅAS pārsteiguma ballītē. Undīne gandrīz raudāt sāka aiz prieka un satrauktā, sajūsmas balsī tā arī nepārstāja runāt. Un tad Anete sāka stāstīt, kā mazāko Annu satikusi koncertā. Kā viņa visu vakaru par mani runājusi...tam bērnam es esot iesēdusies sirsniņā un ļoti pietrūkstot. Bet es jau pat neapciemojot un nepiezvanot arī tad, kad esot Latvijā...
Ziniet, šis laikam ir tas vakars, kad grūti izvērtēt kas ir kā vērts. Izglītība ir svarīga, protams. Bet par kādu cenu? No pusotra mēneša, ko esmu prom, mēnesi esmu pavadījusi klibojot un slimojot. Kāpēc? Jo pārāk viegli ir būt 400 km no mājām?
Mājās ir palicis tik daudz. Es salaužu tik daudz sev un citiem. Protams, pie visa pierod un viss pielāgojas. Bet kā lai to iestāsta trīsgadīgam bērnam? Viņa redz tikai salauzto daļu.
Bet es vēl turpināšu ticēt, ka šis ir pārbaudījums, kuru jāiztur, un tad sāksies leiputrija ar rozā cukura kokiem un vīna upēm. Un es izturēšu ziemu bez sniega priekiem. Jā, es priecāšos par citiem un ar citiem. Kā vienmēr. Jo dažreiz tikai tā ir iespējams nesalūzt.
Jā, man vēljoprojām ir divas kājas, divas rokas un galva uz pleciem. Un kamēr elpoju - tikmēr priecājos. Un tā līdz nākamajam gadsimtam!
Priekā! :)
No comments:
Post a Comment