Kaut kā baigi daudz jādomā.
Par visu. Sākot jau ar cilvēkiem. Un skolu. Un pilsētu. Un istabu. Sienām, balkonu, tomātiem un prieku.
Šīs lapas ieraksti vienmēr top spontāni. Sajūtas ir pat ne pēdējo stundu, bet pēdējo minūšu sajūtas. Es nevaru saglabāt mirkli, kas bija no rīta, jo mirkļu, kuri savā krāsainībā zied, ir pārāk daudz. Katru dienu. Kā koncertos. Pēc tiem man vienmēr ir sajūta, ka viss ir beidzies un nekas jau nebija. Jo TĀ sajūta ir tikai TAJĀ brīdī. Atmiņas ir atmiņas. Kā krāsainas kartiņas, ko salikt smadzeņu kastītē. Noglabāt uz plauktiņa tuvāk vai tālāk no sirds. Bet sajūtas...tie taču ir tauriņi, kuri lido brīvi, kur tiem tīk.
Es mīlu sajūtas. Es mīlu dienas. Es mīlu minūtes. Domas.
Šovakar nācu tikko atpakaļ no Artas virtuves, kur paslēpos no trokšņa, lai ieslīgtu pasaules problēmu risināšanas mākslā. Sapratu, ka mans garstāvoklis mainās minūtēs. Sajūtas mainās. Viss taču ir tik nepastāvīgs, tik skrienošs. Vēljoprojām, kaut mēnesis pagājis, viss ir grābstošs un gaisīgi neaizsniedzams. Par neko nevar būt drošs, patiesībā arī ticēt kaut kam ir grūti. Viss ir kā rozā debesmannas sapnis, kuram katru rītu uzlej citu pienu. Labi tie rīti, kuros piens svaigs. Uz trepēm paskatījos pa logu un sajutu to sajūtu, ka man ir jābūt šeit. Ne jau tāpēc, ka tā ir laba sajūta, tik skaista pilsēta vai tamlīdzīgas muļķības. Nē. Šeit tāpēc, ka man ir jādzīvo. Man ir jādomā. Jāanalizē un jāšķetina. Pašai sevi jāurķē un jāmoka. Kaut dažreiz apspiestas, kaut kautrīgas, bet ir man dzīvē savas ambīcijas. Un viena no tām ir vienkārši nodzīvot spožu dzīvi. Spožu tādā ziņā, kā labu, kā labam cilvēkam, kurš rada un dod, nevis tikai elpo izsīkstošo gaisu. Gribi dzīvot - audzē sevi. Audzē personību. Nospied tās lietas, kas kaitina, kremt, derdzās sevī. Nevis ar sajūtu, ka kāds jau sapratīs un tāpēc drīksti būt grausts vai sanīkumā nīkuļoties, bet ar sajūtu, ka saņemies taču! Tas, kas notiek šeit un tagad, šodiena, ir tā diena, kad ir iespēja augt. Iespēja attīstīties, analizēt un saprast to, ko ņemt līdzi rīt.
Vienmēr esmu gribējusi būt tas cilvēks, kurš nāk tikai mirdzēdams un iet tikai mirdzēdams. Saprotu, ka neesmu, jo tomēr piekopju mākslu cilvēcīgi skumt, pārdzīvot un sanīkt. Saprotu, ka neesmu tas, kurš liek cilvēkiem sevī iemīlēties un pieķerties. Tas būtībā ir harismas jautājums, vai arī iedzimta saule sejā. Suņiem...jā. Tiem gan. Bet tāds jau nav mērķis. Slimīgi būtu par dzīves mērķi nospraust citu mīlestību. Tad jau iecietīgāk būtu: attīstīt savu personību tādu, kādu Tu pats to mīlētu. Tomēr, jau kaut kādas sabiedrības mīlestības ir līdzīgas. Piemēram - mums gandrīz visiem patīk Džonijs Deps (arī soģi naktīs skatās ar ruma pudeli rokās). Un arī tie, kuri to noliedz - klusībā tomēr mīl šokolādi un to, ka viņiem pabužina matus pakausī. Tātad arī cilvēcības normas un cilvēkmīlestības - pamatos ir līdzīgas.
Lai vai kā, ir vēls. Bet es gribēju tikai pateikt, ka ir labi justies labi. Un, ja Tu jūties labi, tad arī Tavs draugs jutīsies labi, ja Tu padalīsies ar savu inerto laimi. Laime ir balons, kurš nekad nepārsprāgst, ja to pūš lielāku. Tad uzpūtīsim to tik lielu, lai mums ir pašiem sava saule, kuru vienmēr var pavilkt tuvāk, kad mākoņi sarosās līt.
Priekā, mīļie! Par domājošiem sapņiem un Tavu inerto sauli dvēselē!
No comments:
Post a Comment