Esmu atpakaļ. Vakar nerakstīju, bet tikai tāpēc, ka kojās nebija interneta. Jā, arī tā te notiek.
Šovakar tāds savāds prāts. Varbūt tāpēc, ka pilns mēness aiz loga. Suņi bezmiegā gaudo - Līva peld pret straumi atpakaļ un domā.
Skaidrs ir viens, ka lai kāds cilvēks, cik labs, slikts, garlaicīgs, interesants, ar kādu vien dzīves misiju, uzdevumu, lāstu vai citām muļķībām, katram vienīgā pamat funkcija ir dzīvot. Elpot, ēst, gulēt... Tad nāk mīlēt. Tikt mīlētam. Sapņot, ilgoties. Domāt, cerēt, radīt, sasniegt, celt, nest, gulēt uz zemes un domāt kā tas būtu lidot starp zvaigznēm tur augšā. Nav definīcijas kā pareizi dzīvot, kā pareizi uztvert lietas. Cik dziļi rakņāties savā un citu dzīvēs, cik daudz atcerēties, cik daudz nest uz pleciem līdzi, cik aprakt un apstādīt ar puķēm. Beigās tā pat visi būsim vienādi, vai ne? Auksti un rīcībnespējīgi. Paši zem puķēm. Skarbi, bet tā vienmēr ir noticis un vienmēr notiks, ja pasaule nenostāsies pret pasauli.
Ir atšķirība. Atšķirība ir pēdās. Kādas pēdas Tu atstāj aiz sevis, kādas pēdas Tu atstāj sevī un citos. Kādas atmiņas paliek, kādi darbi, kādi vārdi. Tas laikam ir vienīgais, kas var rūpēt šajā dzīvē. Pēdas. Un laime. Ja jau reiz šeit esam, ja jau visi, kuri reiz piedzimuši, spēj priecāties, tad tas ir jādara. Tā tam ir lemts būt. Mums ir jāstaigā visi ceļi, kuri ved tālāk, jāstaigā baltām, raibām, skaistām pēdām, jānes citi, jānes sevi un dažreiz, jāļauj citiem nest sevi. Tāda laikam ir cilvēces eksistences būtība.
Lai vai kā. Inertā vientulība dažreiz liek apstāties un atskatīties uz pēdām. Bet tad ir tik labi iziet uz balkona un redzēt savus cilvēkus skrienam pa jumtiem. Un gaismas pilsētā, ielās un logos. Un naktī zilas debesis redzēt, pāri kurām balti mākoņi skrien. Ka liekas, ka tās baltas dvēseles, kuras citās pasaulēs dodās. Kuras čalo un smejas, kuras nes stāstus, ceļus un dzīves. Kuras dzīvības nes. Un gaismu. Un saule slēpjas, jo saule ir prieks, saule ir vieglprātība. Dvēseles ceļo naktī, jo nakts ir mistērija, kura klusē un piever acis. Glabā stātus kā sirdis lādītēs uz neapgūtām salām.
Stāvi un dziedi. Dziedi kamēr lido. Lido līdzi. Un apskauj to vīrieti pelēkajā mētelī ar suni uz ielas. Dziedi kamēr ķermenis viegls un priecīgas kājas. Kamēr pats priecīgs. Jo dziedāt ir viegli, jo dziedi par to, cik viegli, lai kļūst viegli.
Mēs taču dzīvojam, lai krātu. Lai nestu. Lai piedzīvotu. Radītu. Viegli peldēt pāri.
Bet cik daudz var redzēt, ja ienirst.
Lai saldi sapņi. Lai smaidoša diena. Lai smaidīgs pats.
Priekā!
No comments:
Post a Comment