Klausos pleylisti ar nosaukumu MONKEY. Ir labs. :)
Līva pilnīgi noteikti ir sentimentāla. Visur un vienmēr. Sākot ar fizisku un garīgu atmiņu glabāšanu, krāšanu, skaitīšanu, mīļošanu...beidzot ar tīri kavēšanos. Jā.
Vispār savāda diena. Sajūta tāda kā piedzimt, aizmigt, piedzimt un dzīvot. Bet lietas jau vienmēr nāk un iet un lietām ir jāļauj nākt un iet. Tikai varētu tik ļoti nepieķerties. Bet pieķeršanās jau padara mūs par cilvēkiem. Tāda ir dzīves pamatjēga - būt cilvēkam. Cik cilvēcīgam, cik ķerošam, cik pieķerošam - katra paša izvēle un ziņa.
Dievs ir ciplanētietis. Zinājāt? Es tagad zinu, jo to mums mācīja filozofijā. Un es esmu ciplanētietis un visi ir ciplanētieši. Un mīlestība un filozofija ir tikai otrajā plānā.
Un no rītdienas es kruķus atstāšu skapī. Mācīšos staigāt. :)
Par cilvēkiem vēl runājot. Man šovakar tāds sentimentāls noskaņojums, kā nekā rīt mājās.
Piedodiet, ka būšu tāda cūka un žēlošos, bet man šovakar gribās:
Sākumā telefons liekas, kā saikne ar mājām. Jo cilvēkiem apkārt ir sajūta, ka tā tas ir un ka ir sasniedzams, ka ir vēlme sasniegt. Bet kad paiet nedēļa un telefons sāk likties nevis saikne, bet metāla klucis, tad rodas sajūta, ka vai nu laiks skrien, vai arī Tu esi viens palaists tālēs zilajās.
Par otro variantu - tā jau ir. Mums visiem ir sākušās pavisam jaunas dzīves ar jauniem cilvēkiem. Brīžiem vecos vilkt līdzi ir grūti un liekas, nevajadzīgi. Es to vēl mēģinu darīt. Bet skumīgi tajos brīžos, kad gaidi tos zvanus, kuri solīti, kuri sarunāti, kuri vajadzīgi. Un kad viņu nav, tad nav saiknes. Un rodas sajūta, ka draugi aizpeld. Kopā ar tiem sasodītajiem kuģiem. Un tad ir vientuļi. Kā vientuļākajam eskimosam no visiem neesošajiem vientuļajiem eskimosiem ziemeļpolā.
Bet tā tikai atkāpe no vispār esošā skaistuma, kas valda šeit un tur. Jo vispār viss ir tieši tik labāk forši! ;)
Priekā!
No comments:
Post a Comment