Iepazinos ar veselu baru brīnišķīgu cilvēku. Katru ar savu dzīves pieredzi, neviens nav šeit nācis kā balta lapa. Katram savs stāsts, savs mērķis un uzdevums. Viņi mani savāca burtiskā nozīmē pēc lekcijām, aizveda, kur man vajadzēja, izstāstīja dažādus ceļus un vēl sagādāja brīnišķīgu vakaru. Sagaida un atvadās kā tuvākie draugi, cieši apskaujot un velta vissiltākos un gaidītākos smaidus. Kurš teica, ka igauņi ir auksti un nemīl fizisku kontaktu?
Katru dienu šeit noslēdzas kāds posms. Šī visa ir tāda kā spēle, kurā Tu nevari izlaist nevienu gājienu. Visu laiku Tu ej uz priekšu, nezinot kas sagaidīs nākamajā lauciņā. Tu nevari pārlēkt kaut kam pāri vai izvēlēties citādu ceļu. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ir jāiziet cauri visām fāzēm.
Tās ir dažādas sajūtas, kuras katra apciemo citā laikā, no kurām nevar un nedrīkst aizbēgt. Pirmā, protams, ir piedzīvojumu gars, aizrautība un saviļņojums, kurš nāk jau pirms paša ceļojuma. Kurš ierauj satraukuma pilnā virpulī un iegriež dienas spēli. Otrās nāk bailes, kad Tu kādā brīdī atver acis un saproti, ko esi izdarījis. Bailes no tā, ka Tu nezini kāda izvērtīsies Tava nākamā diena, kur Tu nonāksi, starp kādiem cilvēkiem. Kā reaģēs tie, kuri palika mājās. Vai es atradīšu ceļu, vai man tajā brīdī pietiks naudas, vai es nepalikšu viena, vai es spēšu par sevi parūpēties, vai es izdarīšu visu pareizi, vai es kaut ko neaizmirsīšu... Bailes par visu. Pat tādiem maznozīmīgiem sīkumiem, kuri mājās pat neienāk prātā.
Neizbēgami kādā mirklī apciemo vientulība. Varbūt kopā ar bailēm. Varbūt bailes noslēpušās vientulībā. Kad Tu izmisumā raudi spilvenā, jūtoties viens un pamests svešā pilsētā. Kad ej uz Rimi pēc plīša lāča ko samīļot, bet atgriezies ar pudeli vīna un glāzēm, zemeņu šokolādi un sēžot uz mola apmētājot ūdeni ar tomātiem, vēro kā no kuģa izkāpj četrdesmit mūķenes nesot aizdomīgu koka kasti. Un tā maģiskā sajūta, ka viss notiek sapnī, spēlē, citā realitātē, pasaulē, dimensijā... Tā brīnumainā sajūta, kad kopā saplūst viss vēl nepiedzīvotais un nāk pretim smaidot - apēd mani.
Un pēc vēl vesela lēruma sajūtu, prieka, laimes, mulsuma, trakuma...nāk miers. Kad Tu nāc pa ielu pēc pusnakts, lēnā garā nesteidzoties baudot nakti. Kad soļi liekas, saplūstam ar ielu un elpa ar gaisu. Kad liekas, ka Tava sirds sitas vienā ritmā ar pilsētu. Kad Tev pēkšņi ir brīnišķīgi plāni brīvdienām, kad Tu netīši apjaut, ka šonakt pirmo reizi mūžā pagaršoji zilo sieru, Kumu un vislieliskāko ķiršu alu pasaulē, jo Tevi vienkārši nostādīja fakta priekšā brīvi un Tu pakļaujies draudzīgai komandai - Tu ēdīsi, dzersi un priecāsies, jo esi viens no mums-, kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā neviltoti smējies.
Ja būtu jāpasaka īsāk - šonakt pēdējais tomāts pazuda no kastes. Noslēdzās kāds posms. Protams, nāks citas, nāks vēl un vēl gājieni, jaunas un jaunas spēles ar jauniem un vēl nezināmiem lauciņiem, bet viss, kas ir noticis, lai kādas emocijas līdzi nesis, sagatavo tam, kas notiks rīt.
Priekā, mīļie!
No comments:
Post a Comment