Diena traka. Kā vecāki teica - ja nav uz vietas, kas piebremzē, tad Tevi no augšas kāds piebremzē. Šajā gadījumā - kruķi un sastieptas ceļgala saites.
Pēc nakts sapratu, ka tomēr nāksies meklēt igauņu traumpunktu. Aizgāju - mani pasūtīja trīs mājas tālāk. Man nav ne veselības kartes, ne apdrošināšanas. Un es esmu ārzemnieks. Izmisu un nokristīju šo zemi visos iespējami sliktākajos vārdos, savu loģiku, ka apdrošināšanu nevajadzēs arī. Paldies Madarai - saruna atdeva dzīvesprieku no rīta!
Un varbūt tāpēc, ka atguvu mieru, varbūt tāpēc, ka mani kāds ļoti sargā - viss beidzās tā, ka mani pierakstīja kā parasto maratona skrējēju (tā veikties - šodien bija Tallinas maratons), kuram sniegta pirmā palīdzība - diagnostika un apkope. Neesmu nevienā datubāzē, kā nelegālais imigrants, smieklīgi mazliet. Rezultāts - divas nedēļas kā kukainītim ar sešām ekstremitātēm.
Gribas jau teikt - tik ļoti Līviski.
Tāda lielos vilcienos ir mana svētdiena. Tallinas apskate kopā ar kursu, šoreiz gāja secen. Bet nevaru sūdzēties, ka garlaicīgi. Vienīgi gan - dzīve pēkšņi ir kļuvusi ļoti, ļoti lēna.
Priekā, mīļie!
Traks... :)
ReplyDelete