Bet es esmu piekususi no sevis. Vienmēr esmu ticējusi, ka brīdī, kad Tu pats esi piekusis no sevis ir jau par vēlu cerēt, ka citi nepiekusīs.
Bet ko var gribēt. Ja esi kā bezpalīdzīgs putnēns, kuram spēja savaldīties un smaidīt ir atkarīga no sāpju stāvokļa kājā. Bet citu vēlme atrasties ar tevi ir atkarīga no Tavas spējas savākties un smaidīt. Tā ir puspatiesība, kurai pakļaujas cilvēks kā marionete.
Es gribētu šovakar aizlidot. Kur kāda īpaša saule dzīvo. Kura mirdz īpašā gaismā, citādās krāsās. Kur krāsaini koki aug un zaļas puķes. Kur sēnes tumsā mirdz un jāņtārpiņi ziedos kā laternas sēž. Un mūzika no kokiem skan. No lapām, kuras čukst iedvesmas melodijas.
Nezinu, cik ilgi man vēl pietiks spēka. Rīt braukšu mājās, varbūt kādu mazumiņu uzkrāšu. Bet man ir bail. Man ir ļoti, ļoti bail. Par to, vai es rīt varēšu staigāt. Vai es nesaļimšu no sāpēm. Bet tie ir sīkumi. Visvairāk man ir bail palikt vienai. Kā vecam cilvēkam nomirt vienam. Man ir bail palikt vienai šeit, kur cilvēks pēc definīcijas ir viens.
Cilvēks var rāpot fiziski salauzts, bet ticība tam, ka viņš nav viens viņu turēs pie dzīvības. Vientulība ir rūsa, kas sagrauž. Mazie noslēpumi saēd no iekšpuses, līdz Tu vairs netici īstām lietām. Vientulība ir kā alkoholisms. Tā ir atkarība un abpusēja sadarbība. Tā barojas no Tavām skumjām un melanholijas, pretim sniedzot iespēju domāt tālāk par palodzi. Aiz loga veras pasaules. Vientulība ir mēness, kurš mirdz pār tām.
Es ticēju. Es kādreiz ticēju visam. Un mīlēju visu.
Šovakar gribas paslēpties, jo man ir kauns par to, cik salauzta esmu visās dzīvības dimensijās. Gara invalīds nožēlojams klimpst pa kojām, kā sēra lietū izmircis kaķis.
Nevienam nevajag kaķi, kuram spalva krīt. Šie kaķi tikai izdara savus labos darbiņus, savu jēgu. Un naktīs klejo pa logiem.
No comments:
Post a Comment