Iztēlojies ainu: Ir pusnakts un mazliet pāri jau. Līva sēž gultā satinusies pledā. Grauž Rimi cepumus un skatās P.s. I love you. Noraudājusies sarkana. Un tad kāds pieklauvē. Atveru durvis un tur: "Hi, I am your roomate! My name is Nino."
Lūk, tā es iepazinos ar savu gruzīnieti. Viņa ir lielisks cilvēks. Kā mūsu dzīvoklis klusi saka - meitene ar pautiem! Bet būs interesanti. Šodien viņai nospēlēju vienu dziesmu. Nekurzemi. Pēc tās viņa aplaudēja un deva atļauju spēlēt cik un kad es gribu. Iemīlējās. Pēc tam uztaisīju viņai Green little miss White, jeb vaniļas jifti. Mēs sadraudzēsimies. Jūtu.
Arī kursā šodien attapos draugu pulciņā, kuri izvēlējušies mani pieņemt. Tiesa, man gribējās aizbēgt. Visi kursa krievu tautības cilvēki. Viens izskatās pēc samuraja - Vlads. Viņš nerunā daudz, bet ja kaut ko pasaka, tad pēc tam iestājas klusums. Otrs vienmēr staigā uzvalciņā ar spīdīgām kurpēm, kurām spici, spici purniņi. Mati pieglausti un virs lūpas var manīt ūsu pēdas. Viņam es esmu princese. Pirms izkāpšanas un iekāpšanas mašīnā man tiek padota roka un atvērtas durvis. Ārā lija. Visur kur es gāju man virs galvas bija lietussargs. Arī auditorijā krēsls pašai jāatvelk nebija... Trešais ir Mihels. Izskatās pēc lācīša Mišas. Tukls, ja ne apaļš, ar šķību smaidu un ieeļļotu bļodiņu uz galvas. Viņš mūs šodien veda ar mašīnu. Man, goda vārds, likās, ka šīs ir mana mūža pēdējās minūtes. Lija un mašīnu nēsāja, riteņi spolēja, kaut kas grabēja visās malās, ātrums netika pārsniegts tikai pie luksofora sarkanās gaismas. Bet tas nekas. Labākais bija tas, ka visa Tallina varēja dzirdēt mūsu krievu dubstepu. Bet arī tas vēl nekas. Kad es iepīkstējos, krievu dubstepa vietā tika uzlikts arābu dubsteps. Jā, tas ir vislabākais. Kreisā auss vēl tagad dzird ar grūtībām un labā kāja ritmā raustās.
Ceturtā - Polina. Viņai ir ķēde ausī.
Piektais - Antons. Viņš jau diena sākumā paziņoja, ka ar šiem netusēs. Viņam esot tante Maskavā, kura esot baigi kruta un vispār viņš ir baigi kruts un angliski runājot kā native speaker.
Jā, dzīve šeit ir smieklīga. Jūs pat iedomāties nevarat, kā mans "draugu" pulciņš vaļsirdīgi lamājās, kad atcēla fotosesiju, kuras dēļ braucām pusstundu ar autobusu un ziedojām pusdienas. Garšīga valoda, garšīga.
Un es iepazinos ar Asko. Igaunis. Ļoti, ļoti foršs igaunis. Jau iepazīstoties man teica, ka es izskatoties pēc viņa bijušās. Vai nav sirsnīgi? ;)
Patiesībā viņš tiešām bija foršs.
Vēl es uzzināju, ka pretējā mājā, kuras logus redzam mēs, kurā redz mūsu logus un visu, kas šeit notiek, dzīvo universitātes pasniedzēji, kuri nav no Tallinas. Trīs nedēļas es esmu pārģērbusies bez aizskaru aizvilkšanas. Trīs nedēļas viņi ir dzīvojuši bez aizskaru aizvilkšanas. Vai šovakar kas mainīsies?
Lūk tā šeit iet. Forši iet. Vairāk man laikam arī nav ko teikt. Ka ir vienkārši labi. Ir ļoti, ļoti labi.
Un ziniet, kas ir vislabākais? Ka man ir kur atgriezties. Ka mani gaida. Ka es rūpu. Ka man rūp. Un arī šeit, man ir kur iet, man ir kāds, kurš gaida. Ar katru minūti rodas sajūta, ka ar atvērtu sirdi visa pasaule var kļūt par Tavām mājām. Tikai cik lielai pasaulei pietiks Tavas sirds?
Saldus sapnīšus!
No comments:
Post a Comment